Visu šo laiku domāju, ka būs traki prom būt no Māstrihtas, bet.. patiesībā ir tā, ka pat var sākt elpot, pat, ja esi viens, kaut kā ir vieglāk būt prom, nekā te, it sevišķi, ar tādiem muzikāliem pacēlumiem, vai tiešām mūzika spēj pacelt tik ļoti.. Bet nu atpakaļ, savā ziņā arī atkrītam, un par nākotni nav nekādas nojēgas, un dusmas uz sevi, ka skrienu, uzprasos, kad nevajag, eju, kad nedrīkst, saku, ko nevajag, ai ai aiiiiii, cik tomēr sirdij ir liela vara |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |