Aizšķīlu sērkociņu, pieliku liesmu zāles šķipsnai, ievilku plaušās dūmus. Aizturēju elpu, izelpoju, pasmaidīju. Pēkšņa klepus lēkme salieca mani deviņos līkumos, taču smaidu neizdzēsa.

Aptuveni minūti nosēdēju, sakņupis uz ceļiem zāle. No blakus stāvošā mašīnas nākošā mūzika bija kļuvusi simtkārt biezāka un dziļāka un apskāva mani mātes maigumā. Nekustējos, lai nepalaistu garām ne noti, ne sīkāko gaisa vibrāciju. Pat pēc nepārtrauktā zāles reibumā pavadītajām dienām tā mani ikreiz pārsteidza no jauna. Turklāt tikai tā varēju nedomāt par sevi un pasaules galu - abām domām, kas bija mani sagūstījušas kopš izbraukšanas uz pļavu. Tagad tās nebija svarīgas. Nekas nebija svarīgs. Edgars augām dienām sēdēja teltī atmetis ar roku mūsu hipijiskajiem nodomiem, Tomu pēc izbrauciena naktī vairs neinteresēja nekas, bet Artūru — it viss.

Paskatījos apkārt. Toms sēdēja mašīnas paēnī un lasīja grāmatu. Artūru neredzēju. Droši vien atkal ieēdis skābi, nospriedu, izdvesdams ilgu nopūtu, lai sagatavotu plaušas nākamajam dūmam. Appīpēties un aizmirsties. Neko citu man nevajadzēja. Neko citu es negribēju.

Aizdedzināju sērkociņu un ar brīvo roku pacēlu pīpi pie lūpām. Rituāls atkārtojās. Nodzēsu sērkociņu, noliku pīpi zālē, pats atlaidos tai līdzās un izpūtu debesīs dūmu strūklu. Tie steidzās augšup, molekulām strauji attālinoties vienai no otras, lai steigtos debesīs. Taču gaidītās nirvānas vietā tās aprija gaiss. Pirms nāves vēl izskanēja pēdējie kliedzieni, bet es jau biju uzkāpis pārāk augstu, lai par to bēdātos. Aizvēru acis.

Un atkal atvēru. Taču nu tajās mieru un apgaismību bija nomainījušas šausmas. Nebiju paguvis pat kārtīgi izmērcēt kājas apziņas okeānā, kā baiļu vētra to ir nokrāsoja melnu. Un pat debesīm pievērstais skatiens neļāva paglābties no milzu viļņiem, kas izmisīgi metās pret prātā krastu, uzsizdami gaisā putu mutuļus. Jutos paralizēts. Ķermenis bija zudis. Saprāts arī. Eksistēja tikai neizturamās, visaptverošās bailes. Tās skalojās pāri apziņai, ik reizes teju acīmredzami aizraujot sev līdzi arī daļu no tās. Bailēm nebija veidola vai formas un tāpēc tās bija neuzveicamas.

Tomēr nē. Ķermenī pulsēja vēl viena doma. „Bēdz!” tā čukstēja atkal un atkal, ar katru reizi aizvien skaļāk un skaļāk, līdz maigā balss bija pāraugusi griezīgā ķērcoņā, un man neatlika nekas cits kā apvelties uz vēdera, atbalstīt rokas pret zemi un sasprindzināt muskuļus, lai, līdzīgi atsperei, uzšautos kājās.

Trauksmaini apskatījos apkārt. Arī visa pasaule bija kļuvusi neatpazīstami tumša un neviesmīlīga. Jābēg. Jābēg! Un es bēgu, kaut kājas mežģījās un ik uz soļa draudēja mani paklupināt. Taču tam nebija nozīmes. Ja pakaļ dzenas bailes, jābēg.

Pieskrēju pie Artūra. Viņš gulēja uz zemes, vaigu piespiedis zālei, kā klausīdamies tās augšanā. Brīdi noskatījos uz viņu, strauji elsodams. “Man bail,” izgrūdu. “Nezinu, kāpēc. Bet bail.”

Artūrs pagriezās ar seju pret debesīm. Apakštasīšu lieluma zīlītes raudzījās man cauri – kaut kur bezgala, bezgala tālu - pārāk tālu, lai redzētu līdzās stāvošus cilvēkus. „Es krītu,” viņš sacīja svešādā balsī. „Krītu un krītu.”

Apsēdos viņam līdzās. Viņā tagad slēpās atbildes. Vismaz es tā cerēju.

„Mēs visi krītam. Krītam. Krītam kritienā. Kristin krītam.”

Nezināju, ko piebilst. „Kāpēc?” iejautājos pēc neilga klusuma brīža.

„Kāpēc ne? Man nav izvēles. Nekad nav bijis. Jākrīt...” Viņš uzrausās uz ceļiem un nopētīja zāli kā būtu to ieraudzījis pirmo reizi. „Laikam jau esam klāt.” Tad augšup. „Nē, vēl tālu... Es runāju vai domāju? Kāda starpība. Mēs krītam..”

Artūra vārdi pieķērās manām bailēm un uzspridzināja tās. Es sapratu viņa teikto, sapratu visus tā zemtekstus, gribētās un negribētās jēgas, un tieši tāpēc nu baidījos desmitkārt, nē, simtkārt spēcīgāk kā iepriekš. Bijām iekrituši psihedēliskajā virpulī, un tas nu draudēja mūs aprīt, padarot par kārtējām lauskām krāšņajā mozaīkā. Manu prātu veidoja lauskas, un es nebiju pārliecināts, vai pagūšu tās salīmēt kopā. „Kā mums tikt atpakaļ?” noprasīju pieri zemei pieliekušajam Artūram.

„Pagaidi. Drīz viss sāksies no jauna. Vai negaidi. Starpības nekādas.”

Jau biju aizmirsis situācijas absurdumu. Slimais prasīja padomu jukušajam. „Bet kā tad ar beigām?”

„Tās jau ir bijušas miljoniem reižu. Un būs vēl tikpat. Viss ir bezgalīgs un mirstīgs!” Artūrs sāka līksmi smieties par savu atklāsmi.

Sakodu zobus. Baidījos viņam noticēt. Baidījos, jo zināju, ka tā ir taisnība. Acu kaktiņos sāka riesties asaras. “Un ko man darīt? Ko man darīt?”

Artūrs līksmi iesmējās. „Laipni lūgts dzīvē, vecīt! Tavā vietā neviens to nedzīvos. Domā! Dzīvo! Dari!”

“Šeit?”

“Kāda starpība? Tu esi visur. Ja patīk, atdod spārnus lombardā un paliec šeit. Ja nepatīk, dodies projām. There’s nowhere you can be that isn’t somewhere you’re meant to be,” viņš pēkšņi iedziedājās. „It’s easy!”

Vieta... Kur bija mana vieta? Nezināju. Uzmanīgi nopētīju apkārtni. Varbūt šeit? Starp skābes labirintā pazudušu draugu, nepabeigtu jaunceltni, zāļainu pakalnu un mīklaini šalcošu mežu? Bet mežs bija pārāk biezs, pakalns – maldinoši zems, jaunceltne bija tukša, bet Artūrs mani biedēja. „Ne šeit,” izgrūdu un apgriezos. Artūrs laikam bija atgriezies pie zemes vērošanas, bet es jau devos projām. Šis uzkalns nebija mana ceļa galapunkts.

Arī mūsu mazā nometne tā nebija, taču man nebija citas izvēles. Tāpēc lēnām soļoju atpakaļ, ieklausīdamies zāles stiebru vaidos un drudžaini domājot par tālāko rīcību. Pasaules gals kavējās. Ja ticētu Tomam – mūžīgi. Varbūt vēl pietiks laika iemācīties dzīvot. Marihuānas pastiprinātajiem jutekļiem uztvēru pat sīkākās pārmaiņas vēja plūsmā, bet arī tajās nemanīju liecību, ka tūlīt viss sabruks. Tātad vēl bija izredzes.

Pārdomu un baiļu pārņemts ieklīdu abu telšu un mašīnas norobežotajā laukumā. Apmulsis apskatījos apkārt. Neviena neredzēju. Biju civilizācijas ielenkumā un tomēr vientuļš un apmulsis. Arī tur neiederējos.

No telts galvu izbāza Toms. „Ko esi pazaudējis?” viņš noprasīja.

Neizpratnē skatījos. Nezināju, kā viņš parādījās manā pasaulē un ko tur darīja. Viņš nebija es. Tāpēc noskurinājos un devos uz priekšu.

Ceļš.

Un es tā vidū.

Izstiepu rokas kā spārnus un iesmējos pret debesīm. Ceļā. Lūk, kur bija mana vieta. Ceļā. Pat ja ķermenis paliek uz vietas. Ja šajā pasaulē tam nav vietas, tad jārada jauna. Un jāizjauc tiklīdz tā sāk palikt mājīga.

Vairs nespēju novaldīt skaļumā aizvien pieaugošos smieklus. Aiz muguras smaidīdams stāvēja Toms, taču nu man viņa domas bija vienaldzīgas. Tāpat kā pasaules gals.

“Braucam mājās!” nokliedzos pretī vējam. “Pretī pasaules galam!”

Tags: k_u