Es nesaprotu, kāpēc apstākļi ir tādi, kādi ir, un kāpēc turpinās visi šie "ko darīt, kur būt", nu cik var. Kāpēc es esmu savam tuvākajam vienīgā, kāpēc man visu laiku par to ir jādomā, ar visu sirdi gribot būt blakus un tādējādi tomēr noliekot to, ko droši vien tomēr visvairāk no sirds gribētu dzīvē darīt.. bez jebkādām garantijām, bet es gribētu vismaz mēģināt, bet te... Reizēm šķiet, ka normālas izejas patiešām nav. Nav man radu kaudzes, nav man māsu, brāļu, situācija ir tāda, kāda tā ir, neviens jaunāks nepaliek, perspektīva aiziet konkrētā decrescendo virzienā un pasakiet, ka tā nav. Pasakiet, ko man darīt, lai mums abiem būtu labi, lai mēs abi būtu no sirds priecīgi un apmierināti, un es to izdarīšu. Pasakiet man kaut ko tādu, ko es vēl nezinu vai parādiet kādu aspektu, par kuru neesmu vēl iedomājusies. Līdz šim tas nevienam nav izdevies. Līdz šim vispār tikai reti kurš saprot situācijas nopietnību. ES NEZINU, KO LAI ES DARU. Varu tikai izmisīgi raudāt, pat kaķis šovakar šķietami ne no kā visu vakaru ņaud, jūt jau. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |