Mārtiņš Galenieks, Latvijas avīze
Baloži ir slaidi, vidēji lieli putni ar samērā mazu galvu. Kājas paīsas, labi staigā. Abi dzimumi ir līdzīgi. Barojas lielākoties uz zemes ar augu sēklām, lapām, augļiem, ogām.
Ligzda uz koku zariem ir tikai paviršs zaru krāvums. Mājas balodis, kas lielākoties sastopams pilsētās un arī lauku apdzīvotās vietās, ligzdo ēku bēniņos, meža balodis — koku dobumos. Putni izdēj divas baltas olas, bērni ir ligzdguļi.
Mazuļi pūku tērpā ir bāli dzeltenīgi, pieauguši putni ir zilganpelēki (J. Baumanis, V. Klimpiņš "Putni Latvijā").
Jūrmalniece Sabīne Jākobsone iedraudzējas ar baložiem, kas iekārtojuši ligzdu uz viņas balkona, un pieķer kādu spārnaiņu pāri laulības pārkāpšanā.
Kas notiek ar cilvēku, kurš kādudien savā pilsētas daudzdzīvokļu nama ceturtā stāva balkonā starp dažādiem sadzīves krāmiem zem puķu kastēm atrod baloža ligzdu ar divām oliņām un kura cilvēcīgais egoisms un tieksme aizsargāt savu privātīpašumu uzvar pār vēlmi kļūt par barbarisku ligzdas postītāju? Viņš iegūst jaunus kaimiņus, varētu sacīt — ģimenes draugus, kā tas noticis Jākobsonu ģimenē.
Ierodas noslēpumains viesis
Ligzdu ar oliņām Jākobsonu saime atklāja šā gada 22. maijā. Dienu vēlāk radies iemesls satraukumam.
"Baložmāte ilgāku laiku nav rādījusies ligzdas tuvumā. Baložtēvs nervozē un meklē. Baidāmies, ka viņa ligzdu būs pametusi un mums uz balkona būs perēklis ar vanckariem," vēsta 23. maijā izdarītais ieraksts deviņgadīgā Visvalža Voldemāra Jākobsona dienasgrāmatā. Taču situācija atrisinājās. Baloži drīz vien sarada ar cilvēku klātbūtni, vairs nelaidās projām un labprāt ēda viņu piedāvātās saulespuķu sēkliņastiesa, tie nezaudēja modrību un barošanas reizēs uzmanīgi vēroja aizdomīgos divkājus savas ligzdas tuvumā. Baloži tika nokristīti par Dūku un Žani.
Žanis ir lielākais baložu saimē, pelēks ar tumšākiem spārniem, šķiet, tāds visai brangs un pašpārliecināts. — Kā viņš nervozēja tajā dienā, kad balodēni šķīlās no olām! — atminas Sabīne, — staigāja pa balkonu, te atlidoja, te aizlidoja.
"31. maijs. Atlidoja Žanis kopā ar vēl vienu balodi. Dūka iznāca no ligzdas, bet tūlīt devās atpakaļ. Dūkulēni ir balti. 1. jūnijs. Ieradās Žanis ar otru balodi. Dūka iznāca no ligzdas, un visi kopā pasēdēja uz balkona margām. Otru balodi nosaucām par Antonu. 2. jūnijs. Dūkulēni kļuvuši pelēki. Sanāca sveši baloži un gribēja apēst Dūkai domāto barību, bet Dūka agresīvi metās tiem virsū un visus padzina. Arī Žani un Antonu viņa padzina. Pēc cīņas viņa ilgi knosījās un kārtoja spalvas," baložu ikdienu ataino Voldemāra ieraksti. Nedz V. V. Jākobsons, nedz citi ģimenes locekļi vēl nenojauta, kādi notikumi drīz satricinās ikdienišķo baložu ģimenes dzīvi.
Laulību plosa pretrunu vētras
Baloži ir monogāmi, bet monogāmija liecina, ka vīrs un sieva ir uzticīgi viens otram, dzīvo kopā un kopā rūpējas par bērniem. Dūka, Žanis un Antons sāka uzvesties dīvaini. Jākobsoni novēroja, ka Dūka sāk rīkot skandālus, dzen projām Žani, bet neizrāda nekādu agresiju pret augumā nelielo Antonu. Vēl vairāk — kopā ar svešinieku tā labprāt ieturēja maltītes un abi arī ligzdā knosījās ap putnēniem, kuriem pa to laiku jau bija sākušas dīgt īstās spalvas — tie līdzinājās mazītiņiem grifiem. Šajā laikā Dūka biežāk pameta ligzdu, bet Antonu Jākobsoni uzskatīja par Žaņa draugu, kas acīmredzot labprāt uzņemas aukles pienākumus sava čoma vietā.
Tuvojās 11. jūnijs, diena, kas radikāli mainīja dzīvokļa īpašnieku priekšstatus par spārnoto kaimiņu ģimeni uz balkona. Tumši pelēkais balodis aukle šajā dienā, iespējams, sajuta pakrūtē neizturami smeldzīgu vakuumu vai arī otra baloža skatieni iededza tam sirdī lipīgu liesmu… Lai ko tur arī būtu sajutis balodis aukle, viņš ļāvās tam, ko juta, turpat uz balkona kopā ar… Žani.
Novērtējuši situāciju, Jākobsoni pārdēvēja viņu par Antoniju un secināja, ka Žanis ir harēma saimnieks. Taču baložu dzīvē pēc šā notikuma nekas nemainījās. Antonija, kas bija savainojusi kāju, arī turpmāk palīdzēja Dūkai barot bērnus. Tā neiesaistījās kā Dūka kautiņos ar Žani un citiem baložiem, ja tie tuvojās ligzdai, bet mazie balodēni tikmēr auga, kļuva drošāki un viens no viņiem, vārdā Kindo, pat labprāt dzīvojās pa Jākobsonu rokām.
Putni novērtē iespējas pilsētās
Kad viesojos uz Jākobsonu balkona, balodēniem pieaugušo palīdzība vairs nebija vajadzīga, tie jau plivinājās gaisā, turējās spārnos, tiesa, neaizlidojot no balkona malas tālāk par pusmetru. Antonija ar savu savainoto kāju arī bija turpat un nemaz neizskatījās, ka gatavotos gaidīt pati savus mazuļus. Pēc mirkļa atlaidās arī Antons kopā ar kādu čomu, kas, pēc dzīvokļa saimnieku teiktā, patiesi esot vīriešu kārtas pārstāvis.
— Baloži ir monogāmi, taču zināms, ka visiem monogāmiem putniem novēro dažādas novirzes no šīs uzvedības. Nu ko es vēl varu komentēt pie šā stāsta? Neko vairāk, kā pastāstīja putnu novērotājs, — tālruņa klausulē nopūšas Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadītājs profesors Jānis Vīksne.
Profesors paskaidro, ka daudzas putnu sugas, kuras spēj samierināties ar cilvēka klātbūtni, labprāt pielāgojas dzīvei pilsētā, nemaz nerunājot par mājas baložiem, kuru dzīvesveids ir cieši saistīts ar pilsētām. Apdzīvotas vietas iecienījuši arī kaijveidīgo un vārnveidīgo sugas, pat pūces un vanagi. Kur ir ko ēst, tur rodas ēdāji. Varbūt pilsētās iegūstamā pārtika nav ekoloģiski tīra, taču tās ir daudz. Turklāt pilsētās ir mazāk plēsēju, arī tas patīk daudziem putniem. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
