| |
[Sep. 26th, 2006|11:31 pm] |
Es esmu mazs, mans ceļš ir tāls, mans solis, lai arī klusi dunēdams snaudošajā aizmetnī, pamazām liek vienu jūdzi pie otras, aizmirstot par laiku, telpu, plakni un punktu, kā arī citiem muļķīgiem nosacījumiem.
Es nebīstos augstuma vai kritiena. Ārpus sansariskās esības esošs, mūžīgo apziņu alkstošs mans prāts tiecas noķert to, kas nav noķeršanai paredzēts, kas ne mazākajā mērā nav tverams, taustāms vai kādā citā zemes iedzīvotājiem izprotamā veidā empīriski identificējams, skalpējams un aizmirstībai pakļauts.
Laiks lidot. Dodiet šurp naglas un mani pleci tiks iemaukti spārnos. Baiļu nav, ir tikai ilgas pēc tā, pēc kā cilvēkiem ilgoties nav ļauts. |
|
|
