| |
[Oct. 9th, 2003|01:01 pm] |
Kad no paradīzes aizgāja Ieva un Ādams tā palika tukša un klusa, neviens vairs nekopa skaisto dārzu un to pamazām apvija migla un sijāja smalks lietus no pelēkajām un zemajām debesīm. Čūska kā beigta karājās lejup no laba un ļauna atzīšanas koka un šūpojās vējā slinki šaudot mēli un arī viņai vairs īsti nebija ko darīt. Taču viņa nedevās prom tākā citi putni un zvēri...viņa bija pieradusi pie koka un juta ,ka kokam viņa arī pietrūktu ,laigan viņš nekad to neteica. Lietus lija ilgi un pamazām zeme zem kokiem pārvērtās zampainā žulgā ,kur vairs neauga neviens zāles stiebriņš un koki ari apmira. Pēc kāda laika palika tikai dzīvs labā un ļaunā atzīšanas koks un čūska ,kas karājās tā zarā un pamazām saauga ar to. Viņš un viņa ,pseidoĀdams un pseidoIeva bezgalīga purva vidū.
Čuska ar savu sievietes nojautu zināja ,ka Dievs savās radīšanas rotaļās par viņiem bija aizmirsis un nekad šeit vairs neatgriezīsies. Taču ne koku ne čūsku tas neuztrauca, viņi bija viens vesels, Labā un ļaunā atzīšanas Čūskukoks. Ne īsti vairs koks ne čūska... bet Tas bija laimīgs tajā īpašajā klusajā veidā ,kādā ir laimīgi visi tie ,kuriem pieder mūžība divatā.
Tiesa gan kad Dievs šo vietu atcerējās pēc pāris miljardiem gadu ieraudzijis Čūskukoku viņš no sākuma nobijās... Taču viņš neizjauca lietu kārtību un Čūskukoks nemaz neuzzināja ,ka viņus ir skatījusi Dieva acs. Tas klusi dusēja piekļāvies otra ķermenim rēnās brīzēs sašūpojoties zvīņotajiem zariem, ik pa laikam atverot kādu no acīm lai redzētu vai pasaule veljoprojām ir tāda pati ,kā iepriekš. |
|
|
| Comments: |
Wow...
Īsti manā garā. Kā redzu Tev šis tiešām iet...
Prieks, ka ir arī šāds journal šajā gubā!
Vienīgais ko vēl laikam man Tev vajadzētu vēstīt...
Skaties savā friend of list... | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}