tie vārdi nestrādā. strādā tikai sajūtas
« previous entry | next entry »
Mar. 20th, 2011 | 07:03 pm
lasīju vairākas stundas no vietas darbā grāmatu, ko es lasu šajā laikā, ko sauc par 2011. gada agro pavasari. tik laba grāmata, bet varbūt vienkārši biju un esmu izsalkusi pēc labas literatūras. atradu lieliskus fragmentus, ar kuriem papildināšu ierakstu divus ierakstus iepriekš.
tie burti, tie teikumi, tā jēga liek domāt par atsvešinātību un tuvību, dzīves apnikumu, bezjēdzību un reizē JĒGU. liek izjust vīrieša skatījumu uz patiesu mīlestību vai mīlestību kā tādu, emociju varu, domu gaitu, izpratni par dažām lietām. un ne tikai vīrieša. grūti jau paskaidrot
sagribējās uz Japānu, bet laikam jau tas īsti vairs nav iespējams vai tamlīdzīgi (ziņas neskatos un nelasu, esmu taču galīgi stulba un neapgaismota)
lasīšana izraisīja manī arī visai dīvainas vēlmes un domas. piemēram, uzrakstīt vēstuli vecmammai vai uzspēlēt biljardu ar brāli. un vēl dažādas, vārdos nenoformulējamas vēl.
toties telefona saruna ar mammu lika izjust arī kādu man pavisam dīvainu vēlmi - aiziet uz dārzu. vispār gribās pie dabas. šajā laikā, kad tā mostas un pārvēršas. tas ir maģiski tik tik. gadījās šodien iebrist dubļos, un es pat nebiju dusmīga par to. jo tas lika atcerēties par lietām, kas pietrūkst
braucu autobusā, lasīju grāmatu, klausījos mūziku austiņās un reizē skatījos pa logu. viss šķita ietīts kaut kādā saules segā, bet pašķīdušie, slapjie ledus kārtiņas laukumi uz asfalta tās starojumā atgādināja lielus, no saules izlauztus gabalus.
pie Āgenskalna tirgus, šādas īpašas sajūtas pārņemtu, mani iztraucēja kādi laikam jau krievu puiši, dauzīdami pret logu, lai pievērstu manu uzmanību, sūtīja bučiņas vai tamlīdzīgi. es vienkārši sasmējos, tas bija viss, ko varēju darīt, saule mēdz pavisam dažādi iedarboties uz cilvēkiem
atkal atcerējos to, ka bez kosmētikas jūtos kā kusls, nevarīgs, ievainojams dzīvnieks. tā ir tik savāda, atkailināta sajūta. tas ir savādāk. man pašai grūti izprast
vakardiena bija kārtējā diena, kad pie debesīm vairs pēkšņi nav saules, bet man ir pašai sava saule. nekontrolējami smaidi. ''Labi, es vairāk nesmaidīšu!'' bet nevar jau nesmaidīt, tie vārdi nestrādā. strādā tikai sajūtas
tie burti, tie teikumi, tā jēga liek domāt par atsvešinātību un tuvību, dzīves apnikumu, bezjēdzību un reizē JĒGU. liek izjust vīrieša skatījumu uz patiesu mīlestību vai mīlestību kā tādu, emociju varu, domu gaitu, izpratni par dažām lietām. un ne tikai vīrieša. grūti jau paskaidrot
sagribējās uz Japānu, bet laikam jau tas īsti vairs nav iespējams vai tamlīdzīgi (ziņas neskatos un nelasu, esmu taču galīgi stulba un neapgaismota)
lasīšana izraisīja manī arī visai dīvainas vēlmes un domas. piemēram, uzrakstīt vēstuli vecmammai vai uzspēlēt biljardu ar brāli. un vēl dažādas, vārdos nenoformulējamas vēl.
toties telefona saruna ar mammu lika izjust arī kādu man pavisam dīvainu vēlmi - aiziet uz dārzu. vispār gribās pie dabas. šajā laikā, kad tā mostas un pārvēršas. tas ir maģiski tik tik. gadījās šodien iebrist dubļos, un es pat nebiju dusmīga par to. jo tas lika atcerēties par lietām, kas pietrūkst
braucu autobusā, lasīju grāmatu, klausījos mūziku austiņās un reizē skatījos pa logu. viss šķita ietīts kaut kādā saules segā, bet pašķīdušie, slapjie ledus kārtiņas laukumi uz asfalta tās starojumā atgādināja lielus, no saules izlauztus gabalus.
pie Āgenskalna tirgus, šādas īpašas sajūtas pārņemtu, mani iztraucēja kādi laikam jau krievu puiši, dauzīdami pret logu, lai pievērstu manu uzmanību, sūtīja bučiņas vai tamlīdzīgi. es vienkārši sasmējos, tas bija viss, ko varēju darīt, saule mēdz pavisam dažādi iedarboties uz cilvēkiem
atkal atcerējos to, ka bez kosmētikas jūtos kā kusls, nevarīgs, ievainojams dzīvnieks. tā ir tik savāda, atkailināta sajūta. tas ir savādāk. man pašai grūti izprast
vakardiena bija kārtējā diena, kad pie debesīm vairs pēkšņi nav saules, bet man ir pašai sava saule. nekontrolējami smaidi. ''Labi, es vairāk nesmaidīšu!'' bet nevar jau nesmaidīt, tie vārdi nestrādā. strādā tikai sajūtas