Te nu tu tagad sēdi, savā pilsētas skapi. Satinies segā un gaidi pavasari ziemā, kura šķiet nenākam. Pa daļām tavas sirds ir izmētāta pa Latvijas pilsētām. Tā vien gribas visus patriekt ratā un vasarā ar lielu mugursomu uz muguras savākt sevi atpakaļ. Salasīt bez cilvēkiem, tikai ar skatiem.
Te nu mēs sēžam katrs savas dzīves beigās, kas patiesībā ir tikai sākums. Mēs gaidām jaunu izmisumu pēc glāstiem.
Aizmirst un atstāt būtu pareizāk. Atstāt, lai vismaz domās, aizaug tās pļavas, kurās atstāta sava veida nevainība. Ne pazaudēta, bet atdota.
Soli pa solim uz priekšu. Soli pa solim palikt cietam.
Aizejot, aizmiegot skumjās mans siltums lai paliek pār dāvanu tev. Saloci un paglabā savā "somā". Bezcerīgā aukstumā noderēs.