Es domāju par to, ko juta māte, ierakstot savā dienasgrāmatā "Labāk savu bērnu redzu mirušu, nekā aizgājušu neceļos" - mirkli pēc tam, kad viņas dēlu ielika cietumā. Tad viņa vēl nezināja - jaunākajiem dēliem lemts iet bojā, straumei paraujot tos zem biezas ledus kārtas - puscaurspīdīga, duļķaina zārka vāka, caur kuru  nojaušami knapi ziemas saules stari.

Es domāju par varbūt pavisam nebūtisku, bet gaužām ikdienišķu, strīdu ar vīru, kuru dēļ viņa saviem bērniem pateica "Ejiet ārā spēlēties!" Tikai tāpēc, lai pasargātu no kliedzieniem. Tikai tāpēc, lai pasargātu no sitieniem paceltas rokas. Un no alkohola radīta neprāta tajos, kuriem būtu tevi jāpasargā.

Es domāju par piedošanu sev pašam. Par mūžīgu un nepārejošu vainas sajūtu, kas vajā ik uz soļa, ik sapnī, ik elpas vilcienā. Nenoplēšamu kā āda, nenovēršamu kā nāve.

Un tā cilpa, kurā viņu atrada karājamies? Tā tiešām izbeidza visas ciešanas un reizē ar pēdējo elpu atņēma arī spēju just sāpes?
Un vai solis - pēdējais no visiem viņas ceļā, veda uz mūžīgo gaismu vai tieši otrādi - arvien dziļāk drūmā muklājā, purva slīkšņā, no kuras izglābties vairs nav iespējams?

Vai tiešām tev tiek dots tikai tik, cik esi spējīgs panest?
Vai tiešām tev ir jādzīvo un jāturpinās par spīti visam?

Ir jābūt robežai.
Ir jābūt.