| Ezītis stāsta teiku. |
[Jun. 25th, 2010|11:25 pm] |
Tā nu gadījās, ka šodien izskanēja frāze "Ja zvēriem būtu kognitīvās spējas ar mums runāt un, varbūt, uz tiem iedarbotos atrunāšanas centieni." Ja zvēri varētu ar mums runāt, tad tie stāstītu visādas ģeķības. Piemēram, teikas. Atnāk ezītis un stāsta teiku:
Reiz, sensenos laikos, zvēri rakuši Daugavu. Tā nu rok, rok to Aivieksti, kad velns izdomā visu darbu izjaukt un Lielupi aizbērt. Šis nu paņem no Ventas krasta lielu kaudzi akmeņu un ber pašā dzelmē iekšā. Bet Rīdzene, kā jau upe, tik akmeņiem apkārt un jaunā gultnē iekšā. Velns saskaities uz Laucesi un atmetis darbam ar roku. Tā vēl šodien Gaujas krastā stāv augsts kalns, to par velna kalnu sauc. Bet tā kalna augšā ir tāda dziļa bedre, kur akmeņa pietrūcis. Bedrē tāds dzidrs ūdens, ļaudis saka, ka tas tur no pirmajiem Smirdupītes laikiem vēl palicis, ar to varot visas kaites ārstēt. |
|
|
