It kā mierīgi noskatoties, tu slēp iekāri zem savas kautrības. Slēp uguni sevī, kura spēj aizsvilināt, šķiet kuru katru mirkli. Un te pēkšņi sprādziens, lūzt kautrības ledus manī/mūsos.
Viņa garšoja pēc vasaras. Pēc tumšām, nobriedušām upenēm. Tik saldām ka tu vairs nespēj apstāties. Tu gribi tās plūkt vel un vel. Tikai izstiept laiku, paildzināt stundu un minūtes. Baudīt un gāzties dziļāk liesmās, dēl tā vien pārvērsties pelnos.
Sajūtas nerimst. Jau dienām acs meklē, dvēsele gaida. Neiegūt pavisam lai nepazaudētu sajūtu, ka kaut mazliet esi uzvarējis sevi. Pat ne uzvarējis - ieguvis sevi.

Realitāte agri vai vēlu būs. Cilvēks ir ieprogrammēts cerēt. Cerības ceļ spārnos tik pat ātri kā tā grūž uz leju.