izspúrušiem matiem, sejá ledains smaids -

vakar nekur tā arī neaizgājām, pēdējā mirklī tik līdz maksimai pēc šmigas. neko, nosēdējām pie kompja visu vakaru, pabeidzām filmu par zudušo dvēseļu salu un noskatījāmies edvardu šķērroci. es beigās ilgi raudāju, biju pat aizmirsusi cik tā filma ir skaista. pēdējo reizi, kad biju skatījusies šo filmu pat neatceros - tas varētu būt kādus gadus 5us atpakaļ, nu sen.
pohas nav, nez kā viņam - 10 jau aizgāja uz darbu.

ārā tik smuki, tikai varēja būt vēl vairāk sniega. man patīk, kad Rīgā ir sūnuciems, forša sajūta.