izspūrušiem matiem, sejā ledains smaids

viens un divdesmit sešas
kopā vai atsevišķi
viens un divdesmit septiņas
minūtes stundas un dienas
viens un divdesmit astoņas
lapas nometušas kastaņas
spānietes brūnās acis
viens un trīsdesmit
novembra dienas un naktis
viņš joprojām ir dzīvs
kaut ko sapratis

nopirku jaunu spilvenu
veco noliku blakus
tagad skatīšos sapņus
divus ik nakti
vai trīs
vienā braukšu uz Dublinu
otrā plēsīšu glāzes
trešajā jutīšos neveikli
varbūt satikšu Keivu
varbūt kādu ar ezi
varbūt redzēšu spāres
vērt acis ciet un aizmigt
tomēr ir jēga

mana šī brošiņa
foršiņa
somiņa arī
smukiņa
pērlītes kniedītes
zelta
uz sienas zīmēju
sirsniņu

vienīgās lakādas
kurpes
svētkiem
teātrim
kapiem
darinātas no
lopiem
sen vairs ne dzīviem
bez kariem

maksimā ieraudzīju jūras akmentiņus un gandrīz apraudājos. jo pie vecmammas tie vienmēr bija.
nopirku arī Mārtiņdienas pīli. zosu nebija un es laikam to neprastu cept.
atradu uz ietves pie mājām matu gumiju atpakaļceļā. no rīta mazgājot matus tieši nodomāju fak tos jau var saņemt pudurī.
parkā bija milzīgas lapu kaudzes un es sapratu, ka esmu nokavējis kastaņus un šoruden nevienu svaigu nepaņēmu. kabatā stāv no pērnā gada.
iznesu miskasti.

Mārtiņa zelta
krātiņā
kanārijputniņš
jucis
Mārča putnubūrītī
nodzied
pēdējo dziesmu
zoss

šī bija ļoti veļīga nedēļa.
pavasarī dabūju 3 dažādu aso pipariņu stādiņus no Melnā stārķa kunga. pagājšnedēļ, beidzot, ar K starpniecību aizsūtīju Ancei atpakaļ podiņus un našķu paciņu nodošanai tālāk. svētdien izrāvu no siltumnīcas pēdējo pipariņu, kurš tur nebija nosalis un joprojām gatavināja mazus dzeltenus pipsīšus. pirmdien Ance atrakstīja, ka našķu paciņu diemžēl vairs nav kam atdot.
trešdien atnāca ziņa, ka vienai no Līgām diezgan pēkšņi aizgājusi mamma. viņa ļoti drosmīgi pati parastā mašīnā atveda mammu mājās no slimnīcas, iekārtoja garāžā, pati apmazgāja, pati saģērba un gribēja, lai pirms oficiālās izvadīšanas paši tuvākie var no viņas lēni un mierīgi atvadīties mājās ar veļu dziesmām fonā. manliekas, šis ir pareizais way to go, es gan nezinu vai pati tā varētu. so vakarrīt ar dažām no Līgām braucām uz Gulbeni dziedāt bērēs, kurām paralēli notika arī Melnā stārķa kunga bēres Rīgā. jāsaka, ka veļu dziesmas iegūst pavisam citu garšu, ja viņas dzied blakus aizgājējam un šņukstošiem palicējiem. tā bija grūta, bet svētīga pieredze. manliekas labi nebēgt no satikšanās ar nāvi. it kā jau nav patīkami un vieglāk liekas izvairīties, bet tomēr baigā svētība un kaut kas liels, tīrs, īsts un patiess, atšķirībā no mūsu ikdienas kapitālistiskajā (ne)realitātē.
pēc tam atbraucu mājās, izmazgāju matus, uztaisīju wannabe kariju, pabaroju sevi, U un K un braucām spēlēt konci Cēsīs. bija ļoti, ļoti jauks veļu vakars Malā. biju ar Malu sarunājusi, ka uzvārīs lielu putras katlu veļiem - pirms koncerta nolikām skatuves priekšā un aicinājām visus klātesošos domās lūgt savus veļus uz mielastu. nodziedājām lielāko daļu no jaunā, joprojām topošā veļu albuma un šo un to no pirmā albuma. pēc tam triecām veļus atpakaļ tur, no kurienes tie nākuši un visi kopā ar publiku mielojāmies ar veļu apgramstīto un apsvētīto putru. bija arī pilna Mala sanākusi, mums likās, ka varbūt neviens nenāks. liekas, ka viss baigi labi salikās tai noskaņā un putrā un visā. jūtos ļoti pateicīga. nogurusi arī.

sviests.store.emoji =🐣

🐣🐣🐣🐣

sviests.store.emoji =🐣

man par Valeriju bija tā:

Valērijam varēja
viss būt citādi
ja galvā būtu
pareizie citāti

ja Valērijs
būtu iedzēris zāles
kaut vai mildronātu
būtu vieglāk ieelpot
un asinis tik daudz
neklepotu

šodien biju uz dzīvokļu īpašnieku kopsapulci, tur bija tik daudz onkuļu

Te izgājšnedēļ uznāca kārtējā ģenealoģijas izpētlēkme, noraku diennakti, lasot baznīcgrāmatas, reģistrus, starpkaru perioda Latvijas pasu datubāzi, nu tādas lietas. Periodika.lv un raduraksti.lv vienu brīdi bija tik daudz vaļā pārlūka lodziņu, ka datora resursi beidzās.

Tagad man ne tikvien igauņu zari ir super apzināti, bet arī baltvācu, un, kā izrādījās, arī īsteno prūšu un šļahtiču combo ir daudz maz skaidri. Te vēlreiz milzu pateicība vectētiņam, no kura esmu mantojusi no rūtiņu burtnīcas izrautu vidus lapu ar pierakstiem un zīmējumu par viņa apzināto personu loku, kas nu ir izrādījies 100% akurāts materiāls.

Tomēr šis ieraksts nav par aizkustinājumu un asaras izsitošo laimes sajūtu, kas izraisās, kad tu piecos no rīta 845.lapā Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes 1856.-1893. gada alfavitā beidzot tiešām ieraugi “Antonia Lechowitsch mit Alexander Iohann Dudat” vai Liezēres pagasta grāmatā atrodi “Minne Iwankaln” dzimšanas faktu 1873.gadā.

Lai pieminētie Antonia un Alexander Iohann būtu varējuši apprecēties, tiem bija jāpārvācas no Prūsijas uz Rīgu (tiešām nezinu, kāpēc), jātiek reizes 3 uzsauktiem gan luterāņu, gan katoļu draudzēs, Alexander bija jāpāriet katoļu kārtā, un tas viss aizņēma 2 gadus. Liela mīlestība, jādomā. Spriežot pēc tā, ka man ir vairāki 1–1.5% ģenētiski relevanti ļaudis piemačoti iekš myHeritage, kuru uzvārds ir Liachiavichus vai Dudat (visi Vācijas resp. bij. Prūsijas pilsoņi), no Mazlietuvas tur masveidā gājuši prom pagarākā laika nogrieznī, un viens - pat ar kājām uz Liepāju, par ko periodikā var atrast kriminālpolicijas ziņu, ka no Lietuvas SSR puses bez atļaujas ienācis Jānis Jāņa (Iohann Iohannovič) dēls Dudats, laikam jau nācis pie brāļa uz Rīgu.

Baznīcgrāmatu saturs raisa vislielākās pārdomas. Tas Rīgā atrodamais dokumentētais tautību mikslis ir vienkārši neticams. Tā kā man tagad nācās palasīt gan katoļu, gan baptistu, gan luterāņu grāmatiņas, nevarēju nepamanīt gan to paralēlo līdzāspastāvēšanu (Vidzemes) zviedru, igauņu, somu; (Kurzemes-Zemgales) poļu, prūšu, baltvāciešu un aškenazi, gadās pa kādam franču vai itāļu uzvārdam, (Latgales) slāvu, krievu vecticībnieku - it kā nodalīto, bet nu laikam jau daudz maz blakus eksistējošo paralēlo realitāšu esību. Rīga ir konkrēta daudznacionāla metropole, kur katram ir savs it kā konkrēts nodarbes veids un niša. Sevišķi ap 1880.-1939. gadu periods ir dikti aktīvs un industriālās revolūcijas dzīts lēcienveida attīstības moments.

Ulmaņlaiku periods ir ļoti bagāts ar informāciju par to, kā cilvēki ir vēlējušies pārsaukties, mainīt uzvārdus, tautības un pilsonības. Gandrīz 100% gadījumu vācu, ebreju un krievu tautību pārstāvji vēlas kļūt par Dzelmēm, Vilkiem, Kārkliņiem vai Mauriņiem.

Kurpretim 2026.gadā, pieaugot dažādās platformās testētajām personu grupām, arvien precīzāk iezīmējas reģionālās atpazīšanas iezīmes un skaidrāk iespējams izprast no kurienes latvieši ir latvieši. Tā piemēram, šī ieraksta autore 6 gadu laika gaitā no ~83% Latvian ir kļuvusi par 67% Latvian, un pārējais ir 10.3% Lietuva/(Prūsija), 4.1% Igaunija, 13% Vācija, 2.6% Greek&Balkan, un pa mazam gabaliņam Finnish, Swedish un Asturian.

Stāstam morāles nav. Pasūtīju arhīva izziņu par vecvectēva un vecvecmammas vācu pasi un valstvāciešu izbraukšanas uz fāterlandi apliecības. Cerams, ka nenoderēs.

pirms 20 gadiem šajā dienā rakstu:

reku', sauleszaķis uz monitora uzzīmējis līnijas, drusku krīt uz nerviem, ka smaidās, būs prieka līnijas sejā ievilktas uz mūžu, bet nudien, es negribu būt vecs cilvēks ar dusmu rievu izvagotu seju, labāk, lai prieks zīmē svītriņas

Vakar ltv arhīvā noskstījos rež. Viskonti "Bellissima" - emocionāla vardarbība pret bērnu.

Gan jau nekas nav mainījies. tie vecāki, kas bērnam liek iet ntajos pulciņos - spēlēt vijoli, klavieres, čellu, dziedãt, jāt ar zirgu, spēlēt tenisu, dejot balles dejas, spēlēt hokeju, basketbolu, gleznot.