13 February 2010 @ 03:54 pm
 
Šī ir lieliska diena. Beidzot esmu iemācījusies manevrēt ar sniega dēli. Pa labi, pa kreisi, pa labi un atkal pa kreisi - tā ir tik patīkama sajūta. Līdzšinējā taisnā ieskrējiena vietā tagad ir pagriezieni. Daudz mazāk tizlošanās, lielāks kalns un tikai daži kritienšļūcieni divu stundu laikā. Es būtu bijusi ar mieru uz kalna pavadīt vēl daudz laika.

Papildus tam mazliet izklaidēju sevi ar smaidīšanu uzraugam pacēlāja apakšā. Viņš tik cītīgi blenza virsū katru reizi, kad gaidīju augšā velkamo mietiņu, ka beigās es to pat pamanīju! (Parasti tas paslīd garām uzmanībai, kamēr kāds cits nepasaka.)
Ar visu kapuci un matu pinkām, kas spraucās ārā (visai katastrofāls skats) es spēju izdabūt smaidu no sevis, kas gan ir visai neraksturīgi man. [Laikam ir vērtības, par kurām pārliecība nāk tikai ar gadiem.]
 
 
Dziļāk iekšā: Smaids