Dzīve... - bez

Pārstāj ticēt cilvēkiem un viņi tevi vairs nesāpinās. Kā arī neiepriecinās, neliks justies laimīgam, saprastam. Tie apvalki apnikuši. Un pati? Kad Tu uzdrošinies tāda būt? Kaut kur Gaujas vidū izpūrušiem matiem un bērnišķīgu prieku. Daba izstaro laimes eliksīru. Brīžiem šķiet, ka var pārplīst no pārmērā lielā laimes daudzuma. Nezinu, kas tā par harmoniju, kas beidzas līdz ko nokļūsti četrās sienās. Rodas tik daudz neatbildētu jautājumu, viss šķiet tik mākslots. No visa gribas novērsties. Pilsēta, kāpēc tieši tagad Tu esi kļuvusi tik nemīļa? Man, lielpilsētas bērnam, kāpēc, kāpēc sienas kļuvušas tik ciešas un asfalts tik indīgs? Redzēju plastmasu ugunī, tā lēni kūst, červelējas un skanošas uguns piles krīt uz oglēm, tumši dūmu mutuļi slejas augšup un nāsīs iecērtas riebuma smaka. Cilvēks pret dabu. Tāda kā smeldze.

Tikai mirkļa emocijas. Drausmas skumjas un ilgas. Un spītība un vēlme pierādīt, ka ierastais neder visiem. Un pat ne spītība, bet pārliecība.