Kaut kur starp acīm un pelēko vielu ir iesprūdis miegs. Tas lēnām, bet uzkrītoši sāk aizvien vairāk likt par sevi manīt.
Vakar, klausoties par trigonometriskajiem vienādojumiem, tas mani gandrīz uzvarēja. Pēc aptuveni stundu ilgas cīņas ar domu doties uz dzīvokli gulēt, tas no manis atkāpās. Lai gan neteikšu, ka cīņa bija viegla, jo gandrīz nepārtraukti klanījos. Un visai bieži, pieliekot vērā ņemamas pūles un paverot šķirbu starp plakstiņiem, manas acis sastapās ar pasniedzēja acu skatienu, kas šobrīd jau šķiet mazliet apkaunojoši, ņemot vērā manu sēdvietu.

Laikam neatliek neka cits kā vien dot pret triecienu ar krūzi brūnās žļurgas, pret kuru joprojām izturos aizdomīgi, jo tai piemīt tieksme mocīt mani ar miega badu rītos, kad neesmu izdzērusi dienišķo nodevu ķermenim.