Smagi, tumši padebeši
Saules zeltam priekšā klājas.
Lietus piles mirgā reši,
Putnu dzīru troksnis stājas.

Klusums... Pēkšņi milzu roka
Padebešus pušu dala,
Uguns jostu viņa loka,
Acis nesaredz tai gala.

Pērkons dārd, tam atbalss rodas,
Tūkstoškārtām viņa graujas.

Manu sirdi jūsmas pilda,
Redzot, kā pa dabas ēku
Iet, kas mūžam tīk un cilda:
Daiļums savienots ar spēku.

Teju vai žēl, ka vakar no darba neizgāju vēl minūtes piecas agrāk. Jo pēdējos noietos metrus, lietus vairs negāza straumēm.
Izgāju vakar no darba un vēl stāvot uz lieveņa vēroju cilvēkus. Tie kam bija lietussargi uzmanīgi lavierēja starp peļķēm, tie, kam nebija, uzr\avuši plecus un paši saliekušies deviņos līkumos skābiem ģīmjiem kaut kur skrēja. Mīļie cilvēki! Vai tiešām jums šķiet, ka saliecoties līkumos jūs salīsiet kaut nedaudz mazāk?! Nekā nebija! Un tā nu es smaidīdama un lepni izlējusies izeju lietū. Gaisu šķeļ ugunīgas šautras un es vienā mirklī esmu slapja līdz pēdējai vīlītei. Svārki līp pie kājām. Puķu smarža Saktas tirdziņā. Kanēļa maizīšu aromāts uz paša stūra...
Gaidu nākamo negaisu...