ir sācies septembris. mēģinu sevi piespiest mainīt gulētiešanas laiku, ja varēju gulēt no trijiem līdz deviņiem/desmitiem, tad tagad ir jāceļas septiņos un attiecīgi viens naktī būtu vispareizākais gulētiešanas laiks.
vienīgi tagad pēc bērēm īpaši grūti aizmigt, grozos, iekrītu pusmiegā, salstu. ko tur nakts, arī pa dienu brīžiem ir sajūta, ka taustos ar acīm kā pa biezu miglu, skaņas tajā iesprūst un aizkavējas.
sajūta, ka bēdas aprij skumjas un otrādi, tad tas viss kādā brīdī atvemjas un aizrijas. mēģinu, neļaujos, jo viņa mani tādu noteikti negribētu redzēt.