šodien biju pirmo reizi savas ģimenes svētkos. (serbiem ir tā kā "uzvārda dienas" aka "Slava", kur visi savācas un svin) bet atrasties vienā telpā ar aptuveni 20 serbiem ir pārbaudījums kuņģim, jo tiklīdz tu neēd, visi sāk skatīties uz tevi kā uz anorektiķi, tā kā lēnā garā visu laiku ir jākustina mute. tagad jūtos pārēdusies jēgu. rīt un parīt būs atslodzes dienas un sports. un naktī sapņošu par baklavu...
srečna Slava za mene!