| |
[Nov. 10th, 2009|12:29 am] |
|
No tumsas izpeldēja balts taisnstūris, tad vēl viens un vēl daudzi. Tie tuvojās un sāka riņķot ap viņa galvu. Vai arī viņa galva riņķoja ap taisnstūriem. Tas nebija nosakāms. Viņa rokas centās satvert kādu no peldošajiem objektiem, bet atklājās, ka viņam nav pirkstu - tikai plakani stumbeņi plaukstu vietā. Viņš mēģināja kliegt, bet viņam nebija mutes. Viņš plaūkojās lejup un redzēja savas kājas iestigušas zemē. Ap tām no zemes auga bezgalīgi gari koki ar sudrabotām lapām. Viņš mēģināja iztrausties no zemes, bet gaužām nesekmīgi. Viņa galva nosēdās atpakaļ uz pleciem un viņš centās izraut ieraktās kājas, pielikdams visu savu svaru un svērtību. Visbeidzot tas viņam arī izdevās, lai gan rezultāts ne tuvu nebija vēlamais - pa gaisu pašķīda sēņu gabali un aizpeldēja koku bezgalībā. Viņa kājas beidzās sprīdi zem ceļiem ar sārtām sēņu cepurītēm, gluži kā no pasaku grāmatas. Beidzot spējīgs pārvietoties, viņš centās izlīst no savas ieaudzes, bet rokas un kājas grima irdenajā zemā un katrreiz, kā viņš nonāca pie kādas koku starpas, tā koku zari noliecās viņam ceļā un sasējās necaurredzama biežņā. Viņš centās raudāt, bet viņam nebija acu. Viņš centās sist zemi, bet arī viņa locekļi bija pagaisuši. Viņš cantās skumt bezcerībā, bet viņa paša vairs nebija. |
|
|
