es vienmēr domāju divus gājienus uz priekšu. zinu, kā panākt vēlamo, taču līdz tam brīdim tas mani visbiežāk jau ir pārstājis interesēt. atceros, cik izmisīgi skolas gados vēlējos ģitāru. krāju pusdiennaudu, latu pie lata, santīmu pie santīma. ilgāk par gadu es apņēmīgi tuvjos mērķim, līdz sakrātā summa bija pietiekama un es ar to beidzot devos uz veikalu, kur izvēlējos labāko un skaistāko no visām ģitārām. atnesu to mājās, noliku uz gultas un pēkšņi vairs nezināju, ko lai ar to iesāk. nekas nav mainījies, tikai tik ilgi es vairs neko negaidu. arī ne uz kādu pēc tam vairs neceru, jo mērķis izgaist, tiklīdz tas tiek piepildīts vai pat vēl ātrāk. es spiežu pedāli grīdā un intensīvi uzdodu gāzi, taču mirkli pirms finiša līnijas strauji sabremzēju. mani iznīcinās nevis ātrums, bet gan pārāk skarba bremzēšana.
|