Man vienmēr šķitis, ka pareizi vien ir, ka ziema un vasara ir sieviešu dzimtē un pārējie divi gadalaiki nē, jo tomēr šie divi kā pilnība, bet tie otri tikai kā puse no bijušā un otra puse no tā kas vēl priekšā.
Rudens. Kāds tad izskatās Tavs Rudens? Es vienu tādu pazīstu.Bet šis ir aizlaidies uz siltākām zemēm tagad. Un tas nav godīgi. Rudens ir skumjas. Skumjas piestāv smalkām sievietēm. Varbūt Rudens ir tikšanās punkts?
Iepriekšējos Rudeņos nespēju to saskatīt, tapēc aizņēmos citu priekšstatus par Rudeni kā par ko skaisti skumju un padariju par saviem, bet šajā Rudenī to ieraugu kā kaut ko ārpus skumjām esošu.
Jā. Ārpus. Tas tāds ārpus laiks. Tāds - pāri kaut kam. Tāds sevis rakņāšanās. Eh. Un vīns piestāv. Karstvīns ar krustnagliņām.
Redzi, karstvīns - daļa no Ziemas. Atkal Rudens kaut ko aizņēmies. Kas Rudenim ir tā īsti pašam no sevis?
Rudenim? Kailums. Termosi. Garas un krāsainas šalles. Izaicinošas zeķes. Un mazliet iesnas. Mazliet vairāk savu draugu meklēšana ikdienas haosā.
Varbūt Rudenim ir slapjas zeķes mazliet. Nu tāda - azotes meklēšanas sajūta.
Jā, tas izklausās pēc Rudens cilvēkam, kurš māk ļauties gadalaikiem. Es diemžēl nemāku, tādēļ nepazīstu Rudeni un arī citus gadalaikus, tādēļ mans priekšstats par gadalaikiem ir tāds, kāds tas ir cilvēkiem man apkārt. Un vispār patiesībā ir nedaudz cilvēku, kuri māk šim visam ļauties. Pārējie viņus atdarina. Gluži kā es.
Bet ir tik daudz iespēju lauzt šīs tendences! Kaut vai uzkāpt uz mājas jumta naktī, kad līst, satīties segās un spītīgi dungot savu mīļāko dziesmu. Vai uzrīkot sev dzimšanas dienu katrā no gadalaikiem. Izdomāt mīļāko datumu un uzaicināt mīļāko (-s) cilvēku (-s). :)
To visu var darīt un tas viss jau ir skaisti, bet vai tas būtu pa īstam, ja cilvēkā nekā tāda iekšā nav?
Mīļākais datums nemaz nav jāizdomā, tāds jau ir un turklāt šīs nedēļas beigās.
Nē. Jādara tikai tas, kas pa īstam. Tam piekrītu. Tas ir viens no manas dzīves priekšnosacījumiem. Tikai īsto. Tikai pa īstam. Bet kā jau teicu - viss īstais ir īss. Tas ir īsts tikai te un tagad, hic et nunc.
Re kā, es nupat pirms sešām dieniņām kļuvu par vienu pasaules rotēšanas gadu vecāka. :)
Sanāk, ka Tavs mīļākais datums ir datums, kad it kā paliec vecāka?
Man tas ir viens no maniem nemīļākajiem datumiem.
Tas ir datums, ko izvēlos ļoti egoistiski pavadīt vienatnē.
Un kāpēc Tavs mīļākais datums ir tad, kad ir?
P.S. Dzimšanas dienas ar tortēm, svecēm un taurītēm nav manā gaumē. Es neesmu no "fun society" klana laikam.
Jā, ar mani tāpat, nevēlos atzīmēt, neticu laika skaitīšanai, nevēlos atzīmēt skumjas dienas.
Mīļākais datums tādēļ, ka tas ir datums, kad pirmoreiz pa īstam tiku izrauts no vienpatnības un reizē arī attālinājos no vientulības. Tā teikt, stājos pretī nolemtībai. Datums, kuru vienatnē nav iespējams atzīmēt.
Ā, nu ja. Tās ir kaut kā jauna dzimšanas dienas tik un tā. Zinu, zinu. Tas datums ir mīļš tiktāl, kamēr to atzīmē kopā. Vēāk ( labāk lai vēlāk nepienāk) es neapzināti sāku skaitīt atpakaļ -1 mēnesis, -2 utt. Bet tai brīdī, kad vairs nepamani šo datumu, tad ir jauns punkts dzīvē. Jauns daudzpunkts. Un es šobrīd uz to eju.
Nezinu kāpēc, bet tā šausmīgi skumji palika izlasot Tavu komentāru.
:( Es tā negribēju. Piedod. Man šodien trīc rokas un ir kaut kā ne tā, bet zinu, ka rīt būs citādāk.
Es mācos. Es tikai mācos dzīvot.
Vai vispār cilvēks iemācās dzīvot? Vai arī dzīvo tikai kamēr mācās to darīt? Dzīve kā laiks, kad mācies dzīvot. Pēc tam - dzīvo.
Vienkārši jūtos pārsteigts. Tik sen nebiju jutis skumjas. Dīvaini. Svešāda sajūta.
Skumjas. Skumjas attīra. Dažreiz. Tāda kā revīzija. |