Es vairs neko nesaprotu no puķēm - uz galda zaļa roze. Gaiši zaļa un īsta un no dārza nevis no tantēm ar zeļonkas pudelītēm rokās.
Es vispār saprotu ļoti maz. Bet viens ir skaidrs - nedrīkst kustēties. Tikko tiek sperts solis, kāds tiek ievainots. Protams, ka tas visiem zināms, bet katru reizi, kad nočirkst gliemeža mājiņa un zem pēdas paliek kaut kas slapjš un nedefinejams, es sajūtu cik daudz nāves mēs sev nēsājam līdzi - citas lielas, citas mazas, citas ātras, citas lēnas, citas vieglas, citas degošas, degošas, degošas.
upd.
un man nepatīk, cik tas patētiski uzrakstījās. stulbi. nāk miegs. ar labu nakti. es neko nesaprotu no rakstīšanas un vēl mazāk no domām. un no cilvēkiem. nē pareizāk sakot no sevis.un tas, protams, ir pats dabiskākais stāvoklis kāds iespējams un par ko es te vispār tagad...da neparko... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
