Šodien gāju meklēt kleitu. Iegāju ģērbtuvē. Novilku svārkus, nevilku kreklu, stāvu plika. Tveru pēc kleitas, rauju mugurā, satos spogulī, ai, negals, par lielu. Kamēr konstatēju, ka šī kleita tomēr nav man un sāku vilkt to nost, un mērīt nākošo, balakus kabīnē ienāk vesela ģimene: tēvs, māte un dēls. Pēc balstiņas izklausījās, ka dēlam ir tā uz kādi 6-8 gadi stabili. Mazais bija ļoti uztraucies, ka tik kāds neredz, kā viņš mēra šortus, tāpēc tēvam nākās stāvēt sardzē un uzmanīt, lai nevies nemēģina ieskatīties šajā visnotaļ intīmajā proesā. Dzirdu, ka puikam ar mātes palīdzību tiek uzvilkti šorti, bet viņam tie nemaz neiet pie sirds (vecākiem gan ir savs atšķirīgs viedoklis). Šoruts novilcis, viņš nekavējoties rauj kājās savas īstās bikses neklausoties vecāku protestos, un nelokāmi paziņojot, ka tās otrās viņš nemaz nemērīs. Tajā brīdī, kad puikam bikses kājās, man gan tādu nav, būtībā esmu samērā plika jeb vienā apakšveļā. Šeit jāatzīmē, ka "kabīnes" savā starpā atdalītas ar aizskarveidīgu drēbi nevis cietāka materiāla sienu. Te pēkšņi, brīdī, kad tveru pēc trešās kleitas, mazais puika paver kabīne "sienu" un mūsu skatieni sastopas. Tālāk dzirdu viņa mātes kliedzienu: "KRISTAP!", tēva rupjo:"Kauna nemaz nav uz plikām tantēm skatīties?" un savas pašas skaļo ņirgšanu.
Šo notikumu varētu mierīgu sirdi a aizmirst, tomēr vārds tante man lika aizdomāties. Alkoholu pērkot man vienmēr prasa dokumentus, bet kā būtu, ja es iepriktos puskaila?
Šo notikumu varētu mierīgu sirdi a aizmirst, tomēr vārds tante man lika aizdomāties. Alkoholu pērkot man vienmēr prasa dokumentus, bet kā būtu, ja es iepriktos puskaila?
Leave a comment