Apceru te dzīvi pati ar sevi un tā. Galvenokārt to visu savu tipisko emocionālo dabu. Iekšēji kaut kas tur, nevaru izskalot no sevis ārā.Nevaru izraut saknes līdz galam.
Tik ļoti ir bail no pieķeršanās un pietuvināšanās par daudz. Jo tas vienmēr ir beidzies ar to, ka sāp. Un jo izteiktāka un dziļāka ir pietuvināšana/pietuvināšanās, jo sāpīgākas dažādas sekas ir iespējamas. Tik daudz cilvēku ir palaisti vaļā. Prom no maniem dzīves laukiem. Kaut kur citur tie tagad klaiņo. Tā kā sirdi izrautu. Tāds skumjš klusums un tukšums paliek. Līdz atkal, laikam ejot,piepildās trauks pilns. Bet pilns jau nevar būt, tad pāri līst. Vai arī tas viss dzīvo tikai iedomās.
Es tik ļoti jūtu, kā pietuvinos Viņam. Kā viņš pietuvinās man. Ir tāda kosmiskā vienotība. Tā it kā tam vajag būt. Un pirmo reizi mūžā ir tā sajūta, ka es saprotu, kāpēc pirms tam nesanāca nekas no tā visa. To,protams, ir pa ātru spriest racionālā ziņā un tamlīdzīgi, bet tā emocionālā puse gāž no kājām nost. Var jau būt, ka rozā brilles apdullina, bet tai iekšējai sajūtai, tam mieram,kad esam kopā,jau nevar pavēlēt tā. Viņš vienkārši tur ir un silda visu.
Lielākā problēma manī ir, ka tik ļoti ātri mēdzu pieķerties cilvēkiem, kad pēctam uznāk tādi kā skumjuzplūdi, kas īsti pat nav skumjas, tāds saldskābums vairāk, kad gribās to otru vēl mazliet vairāk. Mana pašpietiekamība gan ir uzaugusi diezgan labā līmenī atpakaļ. Un es ļoti izbaudu laiku ar sevi un saviem darbiem. Bet tāpat gribās ieritināties blakus un vienkārši pagulēt. Atnākt mājās no darba un samīļot. Es zinu, ka viss vēl būs un viss vēl notiks. Es jau tikai tā rinķī apkārt runājos ar sevi skaļi. No malas pēctam paskatīšos un savedīšu iekšējo līdzsvaru kārtībā.
Es pat īsti to sajūtu nemāku tā izteikt vārdos. Laikam jau to, ka man ir bail uzticēties līdz galam, jo negribas vilties, bail pielaist līdz galam, jo negribu, lai sāp. Bet tas kosmoss starp mums jauc visu manu racionalitāti nost.
Ir vieglums un miers klusējot. Viņš ir mierīga jūra pirms saullēkta, ar pirmajiem saules stariem. Gaišums. To, kas esmu es, nejūtu vēl. Pirms pāris mēnešiem es sevi ļoti stipri izjutu kā viļņus, vētras laikā, jūrā plosoties. Vēju un jūru. Tagad no manis ir salasīts viss kopā. Uz to saprašanu man vēl ir jātiek.
Man vienkārši ir bail pazaudēties. Bail būt līdz galam iekšā. Un ir muļķīgi baidīties. Pavisam muļķīgi.
Nevar jau zināt neko.
Pavisam neko.
Tik ļoti ir bail no pieķeršanās un pietuvināšanās par daudz. Jo tas vienmēr ir beidzies ar to, ka sāp. Un jo izteiktāka un dziļāka ir pietuvināšana/pietuvināšanās, jo sāpīgākas dažādas sekas ir iespējamas. Tik daudz cilvēku ir palaisti vaļā. Prom no maniem dzīves laukiem. Kaut kur citur tie tagad klaiņo. Tā kā sirdi izrautu. Tāds skumjš klusums un tukšums paliek. Līdz atkal, laikam ejot,piepildās trauks pilns. Bet pilns jau nevar būt, tad pāri līst. Vai arī tas viss dzīvo tikai iedomās.
Es tik ļoti jūtu, kā pietuvinos Viņam. Kā viņš pietuvinās man. Ir tāda kosmiskā vienotība. Tā it kā tam vajag būt. Un pirmo reizi mūžā ir tā sajūta, ka es saprotu, kāpēc pirms tam nesanāca nekas no tā visa. To,protams, ir pa ātru spriest racionālā ziņā un tamlīdzīgi, bet tā emocionālā puse gāž no kājām nost. Var jau būt, ka rozā brilles apdullina, bet tai iekšējai sajūtai, tam mieram,kad esam kopā,jau nevar pavēlēt tā. Viņš vienkārši tur ir un silda visu.
Lielākā problēma manī ir, ka tik ļoti ātri mēdzu pieķerties cilvēkiem, kad pēctam uznāk tādi kā skumjuzplūdi, kas īsti pat nav skumjas, tāds saldskābums vairāk, kad gribās to otru vēl mazliet vairāk. Mana pašpietiekamība gan ir uzaugusi diezgan labā līmenī atpakaļ. Un es ļoti izbaudu laiku ar sevi un saviem darbiem. Bet tāpat gribās ieritināties blakus un vienkārši pagulēt. Atnākt mājās no darba un samīļot. Es zinu, ka viss vēl būs un viss vēl notiks. Es jau tikai tā rinķī apkārt runājos ar sevi skaļi. No malas pēctam paskatīšos un savedīšu iekšējo līdzsvaru kārtībā.
Es pat īsti to sajūtu nemāku tā izteikt vārdos. Laikam jau to, ka man ir bail uzticēties līdz galam, jo negribas vilties, bail pielaist līdz galam, jo negribu, lai sāp. Bet tas kosmoss starp mums jauc visu manu racionalitāti nost.
Ir vieglums un miers klusējot. Viņš ir mierīga jūra pirms saullēkta, ar pirmajiem saules stariem. Gaišums. To, kas esmu es, nejūtu vēl. Pirms pāris mēnešiem es sevi ļoti stipri izjutu kā viļņus, vētras laikā, jūrā plosoties. Vēju un jūru. Tagad no manis ir salasīts viss kopā. Uz to saprašanu man vēl ir jātiek.
Man vienkārši ir bail pazaudēties. Bail būt līdz galam iekšā. Un ir muļķīgi baidīties. Pavisam muļķīgi.
Nevar jau zināt neko.
Pavisam neko.
Noskaņojums: sapinies
Mūzika: aerosmith - jaded
gribu pačukstēt