elektra

rakstu atkal. ir nakts, viņa guļ, krāsnī deg briketes. nakts ir vienīgais laiks, kad varu sajusties kā mājās, tāpēc nesanāk pagulēt. ir ļoti patīkami, ka mājās kāds elpo un atgriežoties ir kāds, kurš sagaida. bet, ja sāk neļaut elpot tev, tad jūtas citādāk. man vienmēr ir bijusi liela vajadzība būt absolūtā vienatnē un pasapņot. kad bija brīvais gads, man šausmīgi pietrūka jūras, jo pirms tam katru dienu gāju līdz jūrai, ceļā pavadītajā laikā galvas plānotājā sakārtoju rīcību plānu atgriežoties mājās un nākamajai dienai, kāpās sēžot sapņoju un mājās ejot nedomāju un reizēm saplūcu kādas pienenes, ceriņus vai skuju zarus. nevaru atcerēties, kas man to pastāstīja, bet ceriņu zaru galus vajagot sašķelt, lai uzsūc vairāk ūdens un ielikt uzvārītā ūdenī, tad baigi ilgi turot. vienreiz tā izmēģināju un man laikam sameloja, bet negribās tam ticēt, jo, lai vai kurš man to ierosināja, atceros, ka uzticējos tam cilvēkam. bet jā, brīvajā gadā mājās bieži apsēdos sapņošanas laikam, aizvēru acis un iztēlojos kā soli pa solim eju ikdienas gaitā uz jūru.
kad neklājas labi, mēģinu sev to kompensēt cenšoties iepriecināt kādu citu. reizēm skumjās dienās pirku ziedu un uzdāvināju kādam svešiniekam. astoņpadsmitās dzimšanas dienas dienā sapirku ziedus un noliku skolā spaini ar zīmi, lai paņem sev vai kādam ko mīl, nobastoju to dienu, lai ar draudzeni dotos izbraucienā uz Kuldīgu. kad ņēmos ar pastkaršu sūtīšanu, pievienoju klāt kartiņas, ko cilvēkiem nodot tālāk, cerībā izveidot labestības ķēdi.
par pienenēm arī ir stāsts. Liepājā uz manas mīļākās ielas, Pērkones ielas, ir parks, kurā aug divi kastaņi un tur aug ļoti daudz pieneņu. vienu dienu pielasīju vairākus pušķus un izlēmu vienu iedot draudzenei, vienu sev un kādu svešiniekam. atceros burvīgi saģērbtu omi gados, viņa bija pirmā, kura nepieņēma, jo viņai būtu grūti nest to tur, kur devās. ļoti daudzi manas pienenes atteica. viens no cilvēkiem, kuriem piedāvāju, bija mamma ar ratiņiem. piedāvāju viņai ne tikai aiz cieņas par bērniņa iznēsāšanu un audzināšanu, bet arī tāpēc, ka mājās bija tradīcija mammai lasīt sniegpulkstenītes, bet tolaik biju tālu prom no tām. mums ar to sievieti bija jauka saruna, viņa man mazliet atgādināja zaķeni. viņa ļoti priecājās, ka tāda liela un mazliet dulla paskata meitene vēl lasa pienenes. vēl viņa pastāstīja, ka viņas mamma vai vecmamma bērnībā viņai esot mācījusi puķītes neplēst, lai priecē arī citus, bet pienenes šajā gadījumā neskaitās. viņa pušķīti nepieņēma, jo pienenes sasmērētu ratiņus. atceros, ka beigās to pieņēma jauna meitene, kura izklausījās visai nejauka. tad mazliet apbēdināta devos līdz mājām. mana draudzene tolaik dzīvoja man blakus dzīvoklī, viņa priecājās par savām pienenēm. iznācu ārā un apsēdos uz soliņa lai uzpīpētu un domāju, kāpēc manas pienenes nepieņēma tie, kuri tās vēlējās, bet gan viņa, kura izklausījās neapmierināta ar tām? tuvojās cilvēks uz velosipēda, kuru neatpazinu, jo nebija uzliktas brilles. cilvēks piestāja un viņš izrādījās kāds teātra aktieris, kurš vienreiz bārā masēja manu pēdu. pastāstīju viņam par pienenēm un tās dienas piedzīvojumiem un viņš paziņoja, ka viņam pienenes ir mīļākās puķes, tāpēc savu pušķīti uzdāvināju viņam. viņš bija ļoti laimīgs, ielika to aiz sava velosipēda sēdekļa un aizminās prom un viss atkal bija tā vērts.
šoruden akadēmijā atkal aizbēdājos un nopirku dzeltenas rozes. devu svešiniekiem, pāris nometu apkārt un vienu draudzenei. noliku arī uz kāda velosipēda.
gaidu, kad ārā būs silti, būšu akadēmijā un atkal būšu bēdīga. nobastošu un aizbraukšu atkal (beidzot) pie jūras un līdz vēlam vakaram būšu laimīga tur sev