Zini, ir tikai viena iespēja nokļūt tur, kur tu vēlies,” čukstēja viņas ceļabiedrs, neredzams sēžot pretī vilciena krēslā. Caur viņa tēlu tā saskatīja tuvojošos konduktoru. „Atzīsties visā. Izliecies, ka esi traka, kamēr vēl nav par vēlu.... tikai trakie drīkst atļauties teikt un darīt to, ko patiesi vēlas. Un tas, kas briest tavas sirds tumšākajos kaktiņos ir vājprāts.” Balss kā sulīga pūka nogūlās uz viņas lūpām un sejas. Viņa iekodās apakšlūpā, lai atvairītu šīs domas.
Laipns: „Paldies,” konduktorei par pārbaudīto biļeti.
Viņa stingri raudzījās neredzamajās acīs. Vēl viņai no tām nebija bail, bet cik ilgi vēl? Reiz iepazīstoties ar šī „labvēļa” runām, viņa bija iekritusi tīklā, kas savilkās. Šodien viņa to sajuta. Vājprāts - lamatas, kurās viņa gribētu atrasties labprātīgi.
„Es tev saku, sāc uzvesties kā trakā, būs labāk tev pašai, neviens tevi nevainos. Tu tā pat zini, ka drīz iekritīsi. Tu esi pārāk vāja. Tu nevari pretoties man. Es tavs labākais draugs, tādēļ dodu padomu – izliecies par traku.”
Aiz loga skrēja ainavas. Saule laidās aiz kādas ēkas jumta. Viņa piespieda savu pieri vēsajam norasojušajam stiklam.
„Rīkojies. Tu taču zini, ka pienāks tas brīdis, kad viņu nogalināsi. Tādēļ esi tu pati, esi trakā, lai viņa vismaz zinātu, ka viņa var tikt nonāvēta ar tavu roku.”
Divi neredzam atvari neredzamu acu pāra vietā. No šī mirkļa viņa visvairāk baidījās. No patiesības. Viņas sapņu pilis bija māja un mierīga līdzās pastāvēšana ar savu vājprāta draugu, kā maza meitenīte viņa baidījās patiesības.
„Es nedrīkstu,” viņa teica drīzāk pati sev. „Es nedrīkstu viņu nogalināt. Tad sabruks arī daļa no manis.” Izmisums viņas acīs. Apjukums prātā. Neziņa sirdī. Otrreizēja biļešu pārbaude vilcienā.
„Tu taču zini, ka viss notiek pa spirāli,” viņš atkal lēja savu balsi. „Jau divas reizes tu kāroji to izdarīt. Ar katru reizi spēcīgāk. Pat biļetes pārbauda divas reizes un no otrās neizbēgs neviens. Nav zināms, kas notiks nākamās lēkmes laikā.”
Viņa klusēja. Viņa zināja, ka reiz tas notiks, ka reiz viņa nogalinās. Bet līdz tam vēl bija laiks. Varbūt nāve iznāks pilnīgi bezjēdzīga, bet, ja tā nenesīs labumu un neatbrīvos viņu, tā droši varēja atļauties nomirt arī pati. Nav zināms, cik stipra būs nākamā lēkme un kad.
„Tu melo,” viņš, saldi smaidot, atzinās viņas vietā. „Es tevi ievilkšu sevī, es esmu tavs draugs, bez manis tu vairs nespēj.”
Viņa klēpī iesēdās kāds pasažieris un neredzamais tēls saplaka līdz pazuda. Viņa uzsmaidīja skumju smaidu pretējam puisi, kurš bija reāls, taču viņa seju tā savā aizmiglotajām acīm neredzēja.
Nākamā ir viņas pietura. Viņai jātiek ar sevi galā, jāsakārto domas, jo stacijā viņa satiks cilvēku, kuru viņa nogalinās. Viņa nezināja kad. Bet viņa bija ārkārtīgi bail par to, kā un kad tas varētu notikt.
Viņa savāca savas mantas, izgāja caur eju, kas dvakoja pēc slapjiem apaviem un apstājās gaidīt pie durvīm.
Neredzamais tēls stāvēja viņai tieši aiz muguras.