Ja tu neesi atrodams internetā, tevis nav vispār. /astrologi.lv/
Visbiežāk bankas apmeklējumu atlieku līdz pēdējam brīdim, bet līdz tādam, ka pie manis jāvēršas ar rakstisku lūgumu un 9 parakstiem, un dzīves līmeņa kvalitātes pazemināšanas draudiem. Citādāk tas nestrādā. (Šoreiz novilcinājos apmēram pusgadu). Nevaru precīzi pateikt, vai pamatoti argumentēt kas tieši ir tas, kas bankās derdz, bet neko savās sajūtās izmanīt nevaru. Tāpat kā nevaru mainīt to, ka simpātijas neizraisa slēgtas durvis svešās vietās, policisti, vai zirnekļi. Un man var skaidrot, vai neskaidrot cik tas viss sākot no lielā Swedbank debesskrāpja, beidzot ar visādiem astoņkājiem ir droši, un nekaitīgi, un pat vajadzīgi, bet nu vienīgā izeja, kas, iespējams, liktu man līdz kaulam noticēt teicējiem, būtu lobotomija. Nu tad nu īsāk sakot, šodien pirmo reizi dzīvē biju bankā, kurā jutos salīdzinoši labi.
Pie ieejas sagaidīja jauns vīrietis brillēs, neuzkrītošā pelēkā žaketītē, neviltotā laipnībā sasveicinoties un uzreiz vaicājot kā tad mani godāt. Ko tādu nebiju dzirdējusi kopš 1982.gada. Godāt. Drusku sakaunējusies, un patīkami pārsteigta pateicu lūgto pirmo vārdu, un tad puisis neuzbāzīgi apvaicājās ko vēlētos darīt, par kādiem jautājumiem aptuveni konsultēties, lai varētu nosūtīt mani pie viena no atbilstošākajiem kolēģiem aiz stikla durvīm. Piefiksēju to, ka gaisma šeit galīgi nav pārāk spilgta un spoža, un telpa nav „Tide” veļas pulvera reklāmu sterili balto palagu krāsā kā bankās, kurās esmu bijusi līdz šim.
Pēc kāda brīža pasēdēšanas uz tīri ērta oranža dīvāniņa ar skatu uz allaž straujo brīvības ielu (ar skatu savā telefonā) dāma rudiem, čirkainiem matiem šikā, bet ne derdzīgā kostīmiņā ar zīmuļsvārkiem, pienāca pie manis un acīs skatīdamās sacīja :
„Paldies Līga, ka uzgaidīji. Droši vari doties iekšā pa šīm durvīm”, aizvedot mani līdz tām.
Arī no viņas puses man kaut kā sašķita,varbūt nedaudz pārspīlējot, ka viņa šādi izturas pret klientiem arī tādēļ, ka pati jūt tādu vajadzību, nevis tikai strikto pienākumu pēc. Radās tik dīvaina sajūta..kādēļ gan viņu vietā gan to godināšanu, gan pa durvīm ievadīšanu un izvadīšanu neveic kaut kāda datorprogramma. Tā taču viņiem būtu tik daudz ērtāk un lētāk,gaisietilpīgāk. Bez liekas žokļu piepūles.
Ienākot telpā mani pretī sagaidīja labi kopts jauns vīrietis, arī diezgan neitrālās, bet,protams,šikās drēbēs. Ieraugot viņa nevainojamo matu griezumu un gludi skūto seju, ar kaut kādiem speciāliem pāris dienu rugāju elementiem bakeņu rajonā (neko par to visu nesaprotu) uz brīdi nodomāju, ka viņš noteikti ir kaut kāds tur bankas bukletu modelis, tas veiksmīgais jaunais uzņēmējs ideāla piegriezuma žaketītē, kas kaut kādu iemeslu dēļ sēž bankas darbinieka krēslā, kamēr tas atrodas pusdienu pauzē. Tūlīt, tūlīt jau šķita,ka viņš liks (ar skatieniem) man saķēmēt un savākt matus zirgastē, nopucēt lakotās kurpes un aizskriet uz labierīcībām aizsmērēt ar tonālo krēmu bezmiega pēdas pirms sākas saruna. Bet nekā tamlīdzīga. „Nu labdien, esmu Jūsu rīcībā, kā tad varu palīdzēt?” , kam seko neviltoti silts smaids, atklājot tik jaukās grumbiņas pie lūpu kaktiņiem un acīm, kādas parādās pieaugušam cilvēkam smaidot. Atbildēju, ka man ir pāris, vai pat nepāra skaitļa daudzuma jautājumu. Viņš teica, ka tādā gadījumā centīsies tikt galā ar tiem visiem. Ulvs detalizēti, ļoti saprotami un sirsnīgi, pie vajadzības iepauzējot paskaidroja visas sasāpējušās lietas, jautājot manu viedokli, rosinot diskusiju, pārliecinoties, vai visu tiešām saprotu visu un esmu pārliecināta par to, ko daru, uzsverot, ka man vienmēr ir iespēja teikt nē. Viņš sacīja, ka ar ekskluzīvo iespēju redzēt manus ciparus, atļaujas ielikt mūs vienā vecuma kategorijā un stāstīja par savām pieredzēm šajos jautājumos, smiedamies un saprotoši jokodams par badošanos pēdējās mēneša dienās, par to, ka esot forši, ka man šodien nekur neesot jāsteidzas, par daudzajiem autogrāfiem, kurus man šodien jāsniedz, par citiem kolēģiem ,kuri vēl ne reizi dzīvē mēģinās mani pierunāt parakstīt kaut kādus pensiju līmeņu papīrus, pa laikam aizskrienot uz citām telpām pēc jauniem dokumentiem, zibenīgi esot atpakaļ. Neskaitot to, viņš pie vajadzības uzturēja divu metru dziļu acu kontaktu ar savām gaišbrūnajām acīm un pat ar savu krēslu pāris reizes atbrauca uz manu galda pusi, vai atnāca, rādot kas un kā dokumentos, kopīgi pētot internetbanku un visu ko citu, kas mani kā latvieti kūtro nedaudz sākumā pat samulsināja kā visi tie brīži filmās, kad kāds māca kādam pareizi turēt golfa nūju.
„Ja neesmu maldījies skaitā, ir palicis vēl viens jautājums. Lai gan, šķiet, būsim to skāruši pie reizes ar otro. Varbūt vēl kāds?”
– „Jā,kā Jūs tik ātri atrodat tajās telpās dokumentus? Jūs taču ne reizi neesat atstājis mani vienu ilgāk par 15 sekundēm ”.
Nedaudz sakaunējies, smaidot viņš atbildēja:
- „Laiks un pieredze. Sākumā tik apjomīgas lažas tur notika, ka nācās apmulst ne reizi”.
Pateicu, ka neviens cits vīrietis nebija man licis justies tik labi bankā. Izsmējāmies un domās nokomplimentēju viņa lielo parakstu, kuru viņš lika uz visām manām lapām. Nu labi, teicu vienkārši „neviens cits”, pēc kā viņš atkal drusku sakaunējies vaicāja kādēļ, tad paskaidroju par visu to pieredzēto augstprātību (kas noteikti ir manas patoloģijas auglis) , to, ka bankās jūtos vainīga jau pa durvīm ienākot un pateicos, ka viņš nelika žaketi uzvilkt un kurpes nopucēt. Tad gan izsmējāmies, un cilvēks bija patīkami pārsteigts, it kā neviens agrāk nebūtu ko tādu sacījis viņam.
„Mani sauc Ulvs, starp citu.” – „Pamanīju,” smaidot konsultanta smaidošajai sejai atbildēju.
Tā nu viņš paskaidroja, ka viņaprāt viņu filiālē (jā,ceļu kaut kam slavu,Brīvības-Dzirnavu apmēram) kolēģi vairumā esot diezgan patīkami,un jauki cilvēki. Vēl piebilstot, ka ja vēlos kaut kad nākt parunāt, kaut kas nomācot bankas sakarā, lai droši nāku un lūdzu tieši pēc viņa, ja tā vēlos. Tā nu novēlējām vairākas reizes labas dienas un veiksmes viens otram, kamēr aizvēru durvis starp visu to smaidīšanu. Varbūt arī viņš mani čakarēja un piečakarēja, jo tas ir viņa darbs, bet visādi citādi es izgāju gandarīta un bez mazākā diskomforta. Pateicu rudi čirkainajai dāmai pie ieejas : „Paldies, bija ļoti jauki. Visu labu!”, sajutos nedaudz kā ejot laukā no bordeļa, bet tas nemaz nelika justies kā netīri. Gala beigās, nekad neesmu nosodījusi, un nezinu kādēļ lai jebkad kāds nosodītu veco pasaules profesiju, sevišķi, ja to dara ar stilu.
Un vēl šodien, beidzot, pēc vairāku nedēļu pauzes, mana zivju sieva bija atgriezusies.
„Es Jūs tik ilgi gaidīju..”
- „Es te esmu katru pirmdienu.”, kundze pāri letei lūkodamās ar savām peldoši mierinošajām acīm, smaidot sacīja.
- „Labi.Bet es gan te neesmu katru pirmdienu”, ar maniakāli priecīgu sejas izteiksmi lūkojos viņai pretī, atkal jau vēlot to labāko, kaut kādu iemeslu dēļ nojaušot, ka šī ir viena no, ja ne pati pēdējā reize, kad redzamies.
Bet viss jau tomēr ir labi. Un bērni smejas autobusā, un zvirbuļi ceriņkrūmā čivina vēstot, ka šis mēnesis, par spīti garajam gadam, būs īss un algas diena pienāks nedaudz ātrāk.