stranger to you

Nekas mani nenogurdina vairāk kā spēles, ko cilvēki spēlē. Kā bruņinieki steidzas pēc balvas un tad kļūst skumji un mazi, kad balva ir vien tāds nieks. Pūķi tā netiek nogalināti. Grow up.

Man ir apnikuši zaudētāji. Man apnicis spēlēt pārliecinošo un pamācošo tikai, lai piederētu. Un tad pielipt pie lomas uz mūžiem. Man pietrūkst drosmes pateikt to, ko es tiešām domāju: „ Tavas problēmas ir pārak niecīgas, lai tu uzvestos kā tu uzvedies. Īstenībā tu pats esi vainīgs. Un jo vairāk es par tevi uzzinu, jo vairāk es pārliecinos, ka tu man nemaz tik ļoti nepatīci.”

Rūgtums ir jauki un jautri.


Es esmu labs cilvēks, es esmu labs cilvēks, es esmu labs cilvēks...


Kad es saku ‘ pie velna ar mīlestību’, es to saku pa pusei smejoties, bez rūgtuma. Es neesmu rūgta (vismaz ne par to). Es esmu tikai sekla. Es tikai gribu būt gribēta (vai arī es to tikai gribu gribēt.) Un es gribu būt mērķis.

Es gribu aplipināt cilvēkus randomā – pie velna ar mīlestību. Un vairāk neko..

Bet šobrīd es tikai gribu kaitināt. No tāluma viss tāpat ir labāks – pazīstot sevi tik intīmā pakāpē, es droši varu apgalvot, ka es neesmu nekas tāds kamā iemīlēties. Un tas ir pilnīgi fine. Es nedomaju, ka man kaut kas pietrūkst tikai tapēc, ka neesmu perfekta. Un man ir grūti pielāgoties lielākajai cilvēku daļai vairāk kā virspusēji.

Romantika ir tikpat komerciāls izgudrojums kā jebkas cits. Mārketinga fiška. Un es no tā neko negribu. Mana dvēsele ir tikpat pilnīga kā mans ķermenis. Protams, tā varētu būt tikpat bēdīgā stāvoklī kā mans ķermenis, bet pat ja tā ir taisīta no saplēstiem gabaliņiem, neviena netrūkst. Un tā ir mana.

Tā ir mana. Man vienai pašai. Un es negribu un neuzskatu par vajadzīgu dalīties. Ar nevienu. Es nedomaju, ka kāds cits to tāpat spētu novērtēt. Un es domaju, tikai domāju, ka es varētu būt punktā, kad tas ir ok. Es to novērtēšu – sevi, savu es. Un es fantastiski pavadīšu laiku.

Tātad, es esmu tāds viens veselums. (pagaidām.) Tā turpināt, es.

Bet man vēl vajag pārliecināties, ka esmu smuka.

Ceru, ka kādu dienu man no galvas plūdīs krāsas, kadas tu nekad nebūsi redzējis. Tavā kafijā, sarecēs mazos pilienos kā tauki, tikai tie spīdēs kā eļļa uz ielas.

Manī tā ir dzirkstelīte, tevī tas ir trūkums.

Viss no tā (dārgumiņ) būtu jāēd ar sāls šķipsniņu – lai nekas nebūtu tik salds, ka tu kļūtu atkarīgs, vai tik rūgts, lai tev būtu slikti. (dārgumiņ.)

Es grbu aukstas acis.

Tu arī gribētu aukstas acis, ja tu zinātu. (dārgumiņ.)

Mazie mehāniskie truši, kas dzied ‘everybody was kung-fu fighting’ ir mīlīgi tikai pirmās 1008 reizes. Ja tu vēl nezini, nejautā.

Vispārīgi runājot, vienkārši nejautā, nekad. Nekad. Tu tāpat negribi zināt. Es reiz biju ļoi līdzjūtīgs cilvēks, bet es tam tiku pāri. Tu arī to vari. To sauc par labu klausītāju.

To sauc par neizbēgamību. To sauc par runas liekulību. To sauc par mīlīgumu, kad to daru es. Visos citos to sauc par kaitinošu un mākslīgu. Un trūkumu.



Es garšoju pēc citroniem. Es varētu tevi iepļaukāt. Un es vēlāk nekļūšu salda kā amerikāņu košļene. Es garšoju pēc citroniem. Vairumam cilvēku es nepatīku. Man arī nepatīk lielākā daļa cilvēku. Tāpēc man ir diezgan vienalga.

Es garšoju pēc citroniem.

Un daži cilvēki nespēj novērtēt labu garšu, ja vien tas nav filtrēts ūdens.

Davai neizliksimies, ka esam apsteiguši revolūciju. Davai vienkarši atzīsim, ka nezinām kurp dodamies. Davai pievilsim viens otru. Vēlreiz. Un vēlreiz. Davai izbaudīsim klusumu. Kas pavada katru slikto kritienu, pirms bērns sāk kliegt un māte sāk kliegt, un es sāku komandēt cilvēkus. Es nemācēju peldēt līdz 13 gadu vecumam, bet es vienmēr mācēju nostāties prožektoru gaismā. Davai neizliksimies, par pazemīgiem, kautrīgiem aktieriem, kuriem ir neērti spēlēt galveno lomu, ko mēs sev paši piešķiram katrā ainā.


Lielais karalis zina, ka mīlestība garšo kā pankūkas, nevis kā kaut kas, ko taisītu tava māte, bet kā kaut kas, ko taisītu MANA māte. Saki, ka man piekrīti. Labi? Saki, ka tu man piekrīti. Labi? Saki, ka man piekrīti. Neesi tik histērisks un violets, un nesakarīgs.

Es domāju, ka mēs abi zinām uz kurieni brauc šis vilciens. Kāda ir pēdēja pietura. Tāpēc kāp ārā, idiot. Tu sāki pirmais. Tapēc lēc ārā, idiot. Tu iekāpi, cerot gūt ‘pieredzi’ un reku tev būs viena. Tagad lec ārā. Lec pa atvērtam sāndurvīm un noripo pa zālainu pakalnu kā filmā. Laiks paliek aukstāks. Neizliecies, ka esi pārsteigts.


Dievs nav ļauns. Viņš ir izklaidīgs un steidzīgs. Viņš nekad nepabeidza taisīt manas smadzenes un tagad es nespēju pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Viņs ir tikpat viduvējs kā tu un es. Un pašos dziļumos viņš ir tikpat nedrošs kā tu un es. Liekulība ir zeltainās trepes uz debesīm. Trennējies komplimentu tiekšanā. Trennējies būt pacietīgs ar šļupstošiem veciem vīriem.
Dievs nav ļauns. Viņš ir pats sevis radītajs, tāpat ka mēs.



Vai tu zini kāda ir sajūta, kad tu kādam patīci? Sajūta ir, ka izsaukuma zīmes vairojas kā slimība katrā šūnā. Vienalga, cik skaļi es kliedzu, es nespēju pietiekami daudz smaidīt. Es novēlu katram šo sajūtu.
(tagad novēliet to man atpakaļ)


Es gribu aizbēgt. Uz Šveici.

Es gribu izgudrot jaunu vārdu un personību. Kā man vajadzēja izdarīt jau pagājšgad, bet es neizdarīju.

Es gribu aizbēgt. Uz Šveici.

Es gribu aprakt savu veco es zem sniega un paķert jauno veikaliņā ap stūri. Tikai pagaidām. Plastmasas maisiņš, līdz es sakrašu tik daudz, lai man pietiktu lietussargam un gumijas zābakiem.

Un tad es izraktu savu veco es kādu dienu laukā un viņš būtu jauns un gluds – nedaudz auksts un drusciņ stīvs. Bet jauns. Un rozā kā puķuzirnis.

Es gribu aizbēgt. Uz Šveici.

Un būt pavisamkaut kas cits.