tas vairs nav smieklīgi. pat jocīgi ne. pēc mēneša 9gadus ilga draudzība būs lemta pazušanai. man bail, bail, bail. es viņas mīlu un negribu citas. bet tā jābūt. man jau tagad nežēlīgi sāp. bāc, es tā nevaru un negribu. nu tač palīgā.. to es saku sev, jo mani neviens nevar glābt. gribas tik ļoti raudāt. galvenais, ka neviena no viņām vairs nebūs ar mani.. kas stundā smiesies man aizmuguras un priekšā? kas padarīs manu pretīgo skolas dienu jauku?? kā man drīkst viņas atņemt? bļāviens.. pārāk stipri. es neesmu gatava. bet kam tagad viegli..?
feeling: |
 depressed |
my music: |
manic street preachers - born a girl |