khe. es šodien biju tīk dusmīga uz visu pasauli un, esot pie vecmāmiņas un klausoties visu gaužajās problēmās, domāju par to, kā es savu sāpi izgāzīšu šeit. atbraucu mājās, izgulējos..un mamma vēl iedeva šausmīgi garšīgu kafijas liķieri un man tagad ir tik labi, ka es vairs nedusmojos un nevaru padusmoties.
sagaidīju māsu, es biju TIK priecīga, ieraugot viņu. tik ļoti. viņa man atveda krāsainu lakatu, jēj, pārējās dāvanas redzēšu pēc 2dienas, kad atnāks lielie koferi. nofenderēju no viņas koši rozā saulesbrilles un gājām uz kabīnīti taisīt smieklīgās portretbildes. forši - again. arī mans tētis ir sasodīti foršs. vēlāk sagaidījām arī mammu no Čehijas, izdomājām, ka esam tāda internacināla ģimenīte - tētis vienīgais izskatās un turās pie laukiem. :) nu ja. tad sekoja dienas drausmīgā daļa, kurā sēdēju istabā starp vecmāmiņu, opi, mammu, tēti, krustmāti un kruttēvu un klausījos tiešām visas radu problēmas, cik visiem slikti ar veselību, par politiku, bet izniet..tas vēl nebija nekas līdz brīdim, kad viņi sāka jautāt par manu nākotni. kad es vecmāmiņai pateicu: aizmirstiet! es nebūšu agronoms, mani tas pilnībā nesaista" tad viņai seja pārvērtās un šī pilnīgi bez aplinkiem: "nu tu esi visu mūsu dzimtu pievīlusi" yeah. forši vai ne? man jau patīk tādas frāzes dizrdēt. tētis redzēja manu sejasizteiksmi pēc šīs frāzes, tā balansēja starp drausmīgu dusmu sprādzienu un vnk raudājienu. galu galā visu noturēju sevī, bet veltīju vecmāmiņai nežēlīgu skatienu, nemaz nenožēloju. plus, mamma arī bija tāda vīlusies, jo "mēs tak 4 paaudzēs jau esam agronomi", es saku, ka manī tas vispār neraisa patīkamas sajūtas, visu cauru dienu brist pa laukiem, es neesmu tāda, man vajag cilvēkus man apkārt, krāsas, trokšņus. man lauki patīk kā atslābums no ikdienas..opis turpināja, ka "galvenais, mācies tur, kur vēlāk varēsi atrast labi atalgotu darbu" un es atkal aizsvilos "nekādā gadījumā. es noteikti neiešu mācīties, domājot par atalgojumu. mans pirmais kritētijs būs, lai man patīk mācību process, otrais - lai man patīk mans darbs, tikai pēc tam, ja es grimšu(es zinu, ka es negrimšu, lai tur vai kas), tad varbut domāšu par naudu." drrausmīgi dusmīga aizgāju gulēt uz Džīnu.
bet tagad, jā, mani vecāki skatās manu izlaiduma video un priecājās. īpaši viņus uzjautrina kā mēs ar kāmi dejojam, lai gan viņi atzīst, ka mēs tur dejojam vislabāk. un vēl viņiem ļoti patīk stāsts, kā kāmis polonēzes solī mani ārā nesa pičpaunā, jo man bijas basas kājas. khi.
ā, vēl vienu leitu aizmirsu pieminēt. manu tēti esot interējusi avīze..nu par visu, par to, kā ir būt lielam zemniekam. protams, bija jautājumi arī par bērniem. mana tēta stāsts apmēram tāds: jaunākā meita Līza pašlaik ar deju grupu ir Meksikā, drīz būs mājās, ļoti gaidam. 14 gadus veca, bet jau kopš bērnības sapņo būt daktere. bijusi 2kārtēja Latvijas čempione sporta dejās, ambiciozs bērns. un vecākā meita Ance, nu jau pilngadīga. (jautājums - ko viņa darīs pēc viudsskolas, bla bla) šogad pabeidza vidusskolu, pašlaik vasaru pavada, mēģinot izdomāt, kur tālāk mācīties. UN VISSSSSS. viss. manam tēvam nav nekā vairāk ko par mani pateikt. un es nesaprotu, kas man sāp vairāk - tas, ka viņš neko vairs nevarēja pateikt vai tas, ka par mani iespējasm nav nekā cita ko stāstīt. jo es vienmēr par svarīgāko esmu uzskatījusi nevis cilvēka panākumus, kas uzskaitāmi ar medaļām, godalgām, diplomiem utt, bet ar to, kāds viņš ir cilvēks. un ja man tēta vietā būtu bijis par sevi kaut kas jāsaka, es teiktu, ka "mana Ance ir neveikla, neizlēmīga, aizmāršīga un daudziem neizprotama, bet viņa visu dara un visur iet ar sirdi pa priekšu, tādēļ ticu, ka viņai izdosies viss, lai ko viņa izlemtu". tētī, mammū, es esmu forša!

"es uzskatu, ka Ance izlaidumā bija visskaistākā" (vismaz to mana mamma par mani saku labu)

p.s. es šodien aizsūtīju viņam 2 īsziņas, abas tādas, uz kurām nevajag atbldēt, bet es tik un tā visu dienu gaidīju, kad viņš man pazvanīs. es nezvanīju, jo likās, ka man ir pārāk slikts garastāvoklis, lai ar to sabojātu dienu vēl kādam. bet viņš pazvanīja. un bija TIK labi dzirdēt viņa balsi..