Dzīvē ik uz soļa sastopamies ar izvēlēm. Nozīmīgākām un mazāk svarīgām, bet, tomēr katru reizi nākas izšķirties par labu vienam vai otram variantam. Un sekas, kā arī to, kurš variants ir bijis nozīmīgs nākotnei nevis mirklim, nākas secināt tikai pēc gadiem.

Bieži vien nākas izvēlēties starp prātu un emocijām, kurām tā vien gribas ļauties. Šajos mirkļos ir tik grūti tikt ar sevi galā. Sajūta, kura iekšā mutuļo, neatkarīgi no tā - prieks, aizrautība, spītība vai atriebības kāre - ir spēcīgāka par loģiku, kas klusām čukst, ka pirms darīt ir jāpaskaitļo dažus gājienus uz priekšu - ko nesīs katra no izvēlēm un kādas sekas tās var atstāt.

Bet dzīvot neriskējot, neizmantojot iespējas baudīt dzīvi un justies laimīgam, vai ar laiku tā nepaliks kā tukša, neaizpildīta lapas puse dzīves grāmatā? Mūžīgi izvēle krīt par labu loģikai. Smadzenes, smadzenes, vienas vienīgas smadzenes. Reizēm gribas ļauties plūsmai ar visiem tiem mēsliem, kas sekos bezatbildībai. Pavisam reti tas ir tā vērts... Varbūt...