| no expectations |
[3. Okt 2011|01:26] |
| [ | kasete magnetafonā |
| | justice of the unicorns- f'd up the crowd | ] |
nu jau kādas 3 nedēļas apritējušas kopš tās svētdienas, kad iepazinos ar +/- 65 gadīgo ebreju kundzīti
- mākslas
vēstures profesori, kas savā cienījamajā vecumā joprojām ceļo un dzīvo
hosteļos un skandina pa labi un pa kreisi, ka jādzīvo with no expectations,
jo tad jebkas labs, kas notiek ir brīnišķīgi un ja neko negaida, tad
nevar vilties. Bet jo vairāk par to domāju, jo labāk apzinos, ka es to
vien daru kā kaut ko gaidu. Nu piemēram, gaidīju cilvēcīgu atvainošanos
no bijušā drauga, bet saņēmu e-pastu ar bildēm, kur redzams viņa
tetovējums, par kuru tāpat nevaru pateikt- vai man patīk vai nē (bet
kāda man tur daļa, vispār). Gaidīju, kad iedarbosies sirds pilieni, bet
nevarētu teikt, ka viņi palīdz. Ooo, gaidīju, kad bijušais kursa biedrs
kļūs pieaudzis un ņems savu "kāda man jēga no draudzenes, ja visas sievietes ir tādas maukas kā tu" (true story) viedokli atpakaļ .
Gaidīju, kad Vācietis pirmais saņemsies un skaļi pateiks, ka tas ko mēs
daram ir smieklīgi, bet viņš to nepateica un es baidos, ka tas būs
jāpasaka man. Gaidīju, kad priekšniecība man pateiks ko jaunu par manu
darba līgumu u.t.t. - un tas viss tikai šonedēļ. Ir jau
pāri 1 rītā, jauna nedēļa un varbūt skrienot no A uz B es būšu tā
pārgurusi, ka vienīgais, ko es gaidīšu būs brīdis, kad varēšu doties
pie miera.
|
|
|
| Comments: |
izlasot bijušais draugs, sapratu kā tādu normālo draugu, un ar to ziņu par tetovējumu gandrīz acis izkrita, bet, kad tiku līdz kursabiedram, sapratu, ka nekas tāds nav noticis :D jo tiešām nav ne jausmas, ko viņš varētu atļaut sev uzlikt viršu | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}