stranger to you

Būt kā uzlādētai un lekt pa trepēm izlaižot pakāpienus, apmeto līkumu cigarešu galiem, un nekad nepūlēties elpot… šajās dienās es tik ļoti jūtos kā bērns un viss, ko es gribu ir Peļķi, kurā ielēkt un Kādu, kurš turētu manu roku.

Vakar ārā bija puisis, kas sēdēja uz akmens sienas zem kokiem, kas tūliņ jau izplauks. Naktī viss bija tumšs kā ēnas zem viņa acīm. Ir vēls, tev vajadzētu doties gulēt, viņš man teica un nekad neskatījās man acīs. Jā. Paklau. Nu, ja tev tiešām viss ir kārtībā. (viņš man neatbildēja, tikai novēlēja arlabunakti.)

Es vienmēr gaidu stāstus un es zināju, ka viņam tāds ir, pēc tā kā viņš sēdēja ar sakumpušiem pleciem. Ir aprīlis, bet es vēlarvien redzu savu elpu nakts gaisā, es vilcinos, es košļāju savu lūpu un viņš to neredz, jo viņš neskatās. Bet šonakt es aizlikšu plaukstas priekšā ausīm un neklausīšos, jo es vinnēju Monopolā un miegs velk uz leju manus plakstiņus, un viss man iekšā dejo un dzied, un es esmu savtīga, muļķīga, dumja meitene.

Jā, jums arī vajadzētu iet gulēt. Arlabunakti.