| vilcienā, sen |
[Aug. 18th, 2009|09:56 pm] |
| [ | ausīs |
| | Cassandra Wilson: Harvest Moon | ] |
Rakājoties pa vecajiem studiju papīriem, atradu kāda prātā vienmēr palikuša brauciena piezīmes. Tās rakstītas Houmansa teksta par sociālo uzvedību kā apmaiņu tīrajā pusē, izskatās kā jau steigā un vilciena šūpās ātri skrīpāta vārdu virkne, papildināta ar shēmu, kas gandrīz uzskatāmi ilustrē epizodes norises vietu - vārdu sakot, diezgan parasts ar etnogrāfijas un situacionisma idejām pārņemta cilvēka in situ radīts dokuments. Es mēģināšu epizodi pārstāstīt nedaudz lasāmākā naratīvā (jēdzieniskas nodevas, atvainojiet :) - skat. tālāk.
Pirms trim gadiem kādas aukstas sezonas vēlā vakarā es ar pirmspēdējo vilcienu devos uz savu provinci. Vai nu tā rudens ārprātīgās slodzes, vai agri pamanītās kompānijas dēļ nolēmu snaudu aizvietot ar iekavēto mācību tekstu pastudēšanu - bet varbūt tā bija man tuvākā piezīmju veikšanas vieta? (stop, atmiņu spēles aizstāšu ar stāstu, mea culpa). Vagona pretējā sāna sola abas puses aizņēma kāda paskaļa krievu puišu (skaitā sešu) kompānija - es viņiem līdzīgos vienmēr esmu uzskatījis par Olaines iedzimtajiem, zēnības gados uztraucoties, ja viņi izkāpa galastacijā. Vienai trijotnei pretī sēdēja atlikušie divi manu rindu varoņi, kā vēlāk noskaidrojās, 27 gadus vecs jaunēklis un vai nu viņa māte. Desmit minūšu laikā visi blakussēdošie varēja pārliecināties, ka puisim ir 'īpašas garīgās vajadzības' - tik aizrautīgi viņš smējās līdz absolūti visām 'olainiešu' savstarpējām zobgalībām un najezdiem. Sekoja atklāsme "придурок!" un nu smiekli jau tika provocēti. Izjutu tādu kā kaunu un interesi vienlaicīgi, nespējot atrauties no notiekošā vērošanas, un labi, ka tā. Piecu minūšu laikā kāds no sešotnes apjautājās Mātei, kas Dēlam un kā, un vispār kā dzīvē klājas. Jau nākošās minūtes puslatviskā-puskrieviskā sarunā bija tik dzīvas un koleģiālas, ka darītu godu jebkuram sociālajam darbniekam. Dēls izvilka Bībeles eksemplāru, kuru izraibināja līmlapiņu ļeckiņas. Nu jau septiņi jaunieši risināja ticības tēmu, skārot tādus jautājumus kā grēks un piedošana - dziļas domas nevienam nerisinot, drīzāk taustoties pa klātesošo domām, no kurām esmu piefiiksējis vien Dēla atziņu, ka, lai arī viņš ļoti gribot, tomēr tā īsti nespējot ticēt. Bet vēl pirms tam viņš teica vārdus, kurus man jau drīz vien vairs neizdevās atcerēties:
"Es esmu brīvs cilvēks. Tā ir brīvība, nedomāt, ko daudzi domā".
Nu jā, viņi visi izkāpa vienā no olainēm. |
|
|
