stranger to you

Es kādreiz klausos mūziku tik skaļi, līdz nedzirdu sevi elpojam un domājam. Un tādā veidā es esmu iemācījusies izkāpt no sevis ārā. Atslēgties un paskatīties uz sevi no malas.

Problēma slēpjas tur, ka es nekad neesmu iemācījusies šo izkāpšanas sajūtu izslēgt. Un bieži dzīvojoties pa dzīvi es jūtos vairāk kā vienkāršs novērotājs nevis dalībnieks. Vairāk koncentrējoties uz to kā gaiss smaržo vai cik horizonts ir taisns, nekā uz to, kas notiek manā galvā.

Dažreiz es aizmirstu. Dažreiz es varu ietīties draugu kompānijā vai mūzikā, vai vienkārši dzīvē. Bet vienalga. Vienmēr ir tas klusums, tas atspulgs itkā es būtu stāsta varonis un viss, ko es piedzīvoju, aprobežojas ar teikumiem un nodaļām, un nekas no tā nav līdz galam īsts.

Vissliktāk ir tad, kad palieku viena ar savām domām. Gaidot nākamo rindkopu, nākamo lapas pāršķiršanu.

Tāpēc es klausos mūziku. Uzgriežu to skaļi skaļi, lai pārliecinātos, ka esmu dzīva, ka esmu šeit, ka pēkšņi neizzudīšu. Joprojām jūtu, joprojām elpoju.

Es aizmirsu, ko es gribēju ar šo pateikt. Bet tam laikam arī nav nozīmes.

[Plānoju viltības.
Algoju profesionāļus.]