stranger to you

Sākumā bija debesis. Un bija Oktobra pēdējā diena un debesis bija tumšas, bez zvaigznēm un pilnas ar mākoņiem. Un debesis smaržoja kā āda, eļļa un melna gumija.

Sākumā bija zeme. Un zeme bija pārklāta ar cietām koka grīdām un lapu koncentrātu. Un mēs notetovējām zemi ar krītiņiem un spēlējām klasītes.

Un kungs to redzēja un teica, lai top gaisma, lai top draudzība, lai top pankroks.

Pulkstens nepārtraukti rāda vienpadsmit p.m. Mums nepārtraukti ir sešpadsmit. Mums nekad neaptrūkstas cigarešu un mēs vienmēr atrodam narkotikas meitenes vannasistabā un ģitāras lidmašīnās un depresijas un atkarības.

Mūsu dziesma ir "Walk Like An Egyptian" kaverversija. Svētdienās mēs atpūšamies, bet pārējās sešas dienas mēs piederam tukšajai paaudzei, jauni un traki un ļauni eņģeļi. Šogad te, nākamgad Parīzē, Holivudā, Tokijā, kur vien mūsu sapņi mūs nes.

Daži sapņi izjūk. Un daudziem ir pašnāvību rētas, gan horizontālas, gan vertikālas. Un daži eņģeļi spļauj asinis stāvvietās tieši starp mašīnām. Un daži eņģeļi nodzen visus matus. Un daži eņģeļi man atnes smiltis no visiem pasaules nostūriem. Un es dažiem salaužu sirdis. Bet man reti ir žēl. Visiem ir sešpadsmit un visiem ir salauztas sirdis. Tikai tagad man varētu būt drusciņ žēl.

Bet tas kas spīd atmiņās un fotogrāfijās, ir mūsu smaidi, šķībi un balti un plati un starp apaļiem vaigiem un zem ziliem matiem un vasarsraibumiem un mirdzošām acu ēnām. Mēs rakstam dzejoļus, dzeram alu, krājam rētas, laužam sirdis un tiekam salauzti, dabūjam darbus un paliekam īsti un pieauguši un ejam uz prekšu. Bet tanī mirklī, kas dzīvo atmiņās un fotogrāfijās mēs degam spoži un esam, mūžīgi, tik ļoti ļoti jauni.

/ar ‘mēs’ es attiecos uz sevi un vēl dažiem cilvēkiem, kas šinī ierakstā saskata jebkādu jēgu.

//piecas minūtes nepietiekamības sajūtas vienā un vienaldzības otrā telefona galā. Oh yeah.