tu tagad visu zini un es būšu blusutrusis, kas lēkā apkārt tumsā. kāda maza un žēlojama nemīlestībiņa. trusis aizlec zvaigznēs, ražens skats saeļļojas, kāmēr kliedz aiz prieka sitārqas zvārguļo tikm;er viņš aizleca palika tikai nenoliedzamas lampiņas. neviens to visu nesalasīs un es jau nu arī neiešu nokkoncentrēties un vienā punktā egoisms-mazohisms. ieslēdz gaismu- es jau esmu ķīnā, izslēdz gaismu- zem galda acābolos smilkstoši kastaņi vēsi pret nerviem atspiestas muguriņas. nervi rātni sagūluši kaķēni. skrap, skrap pašķiras un uzplaukst sapņains bruņurupucis.