|
|
|
Jūlijs 19., 2008
17:35
ja es prastu, ja varētu, tad uz tā mūra, kas man apkārt apmūrēts, tur es uzzīmētu durvis, tādas, ko var atvērt, es izietu varbūt arā, paskatītos, apostītos, varbūt parunātos ar kādu. varbūt kādu arī ielaistu ciemos. cilvēks nedrīkst būt tik vientuļš, es visu laiku sevi rāju, ir jārunā, ir jāpriecājas un jāraud. es sevi neklausu, sēžu ar akmenscietu seju mūra vidū un neļauju ausīm dzirdēt, ka kāds klauvē. lai klauvē, lai, man tāpat ir labi, lai ir klusums, lai miers, lai mani netraucē ar to, ka cilvēks var būt arī laimīgāks.
|
Comments:
izskrienu pāris reizes gadā. un pārējo laiku, ko šeit sēžu, nemaz vairs nedzirdu, ka klauvē. ja vispār vēl kāds klauvē, ja vispār kāds ir klauvējis.
klauvē gan, pat skaļi. mani nebeidz izbrīnīt, cik ļoti var nedzirdēt, ja negrib neko dzirdēt. ar mani tā ir.
un neredzēt, ja nevēlas redzēt.
jā, tāpat kā ar jušanu un visu pārējo. nez, tas no vecuma, no pieredzes vai no gēniem?
(mana ome vienmēr saka, ka viņai feināka jaunība esot bijusi, nebijis ne gēnu, ne holesterīna...)
(un tuvāk dabai, jā.)
tas no nezināšanas, bailēm, iedomām par dažādam lietām, no kurām tad tās nezinot arī gribas `aizsargāties`. un vēl tas var būt tāpēc, ka šī nākošā lieta, no kuras izvairamies, var dot jaunumus, izmaiņas dzīvē. pat ja tās ir pozitīvas, iesildītā vietiņa citreiz izliekas `mīļāka`.
citreiz tas jaunums ir tik niecīgs un spēcīgs reizē, ka var pacelt dzīvi jaunā līmenī, bet līdz ar to it kā sagraut to, kas pašlaik galvā stāv.
mazliet samežģīti, atvainojos.
šito tu labi pateici. no pārmaiņām šausmīgi bail. |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}