| Jānorunā nost |
[Apr. 11th, 2016|01:36 pm] |
Gatiņš bija viens fantastisks cilvēks. Viņš nebija īpaši runīgs, taču bija rosīgs, ļoti uzņēmīgs, tālredzīgs un mazliet azartisks.
Viņš bija tas, kura uzņēmībai un gribasspēkam pateicoties universitāti veiksmīgi pabeidza arī mans vīrs (daudzas dienas viņi urbās tajā trakajā mehatronikā, mašīnu elementos u.c., un es viņiem pienesu kafiju. Kamēr mans vīrs viņam skaidroja eksaktās lietas, viņš mudināja laikus iesniegt kursa darbu, beigu darba lietas novest līdz galam). Rokas viņam bija "no pareizās vietas", vietējo vidū iecienīts kā lielisks un atbildīgs vieglo auto remontētājs, lielā šķūnī bija ierīkojis savu darbnīcu, kur bija gan auto pacēlājs, gan metināšanas ierīce, gan plauktos skaisti izkārtotas neskaitāmas atslēgas utml. Ja jūs zinātu, kā viņš sapucēja no mums pārpirkto zāles pļaujamtraktoru!
Viņš bija ugunsdzēsējs, nesen uzsāka mācības ugunsdzēsēju skolā, jo sapņoja kļūt par priekšnieku.
Tāpat kā brālēniem un draugiem Džūkstē, arī viņu interesēja moto lietas. Zinājām, ka viņam ir suzuki krosa mocis (piebilde pa izskanējušajām ziņām: krosa močus, starp citu, nemaz nereģistrē satiksmei, jo tai nav paredzēti).
Zinājām arī to, ka plānoja nopirkt KTM krosa moci...
Sestdienas rītā, domājot par viņu, gluži fiziski sajutu, ka viņam spiež un dedzina krūtis, čokurā rauj vēderu. Bija grūti elpot.
Viņu pavadīja apt. 80-100 cilvēku. Arī kolēģi no ugunsdzēsības glābšanas dienesta. Gaisu piepildīja neskaitāmas pavasara putnu dziesmas, silta saules gaisma, daudzo ziedu smarža un cilvēku atvadu skatieni.
Gaužam skumji par tik lielisku cilvēku un viņa daudzajiem nepiepildītajiem sapņiem.
Atgriežoties mājās no atvadu ceremonijas, šķita, ka tas akmens no viņa krūtīm novēlies. |
|
|
