Esam darbiņā un jau gandrīz 2 stundas cītīgi rosamies... Viens datufails... Dažas grafiku formas... Datora klaviatūras taustiņu klabināšana... Klik, klik, klik... Un tā visapkārt... Neviens šorīt vēl dario nav ieslēdzis, tādēļ vienīgais troksnis ir šis klik, klik, klik, kas skan no visiem biroja stūriem... Pa retam arī kāda mašīna aiz loga ierūcas skaļāk, kā parasti, bet pie šiem trokšņiem jau ir diezgan pierasts, tādēļ tos mazāk mana... Tas liek aizdomāties par pieradumiem... Es esmu pieradusi no rītiem steigā izdzert tasi tējas, apēst vienu putriņu ar rozīnēm, tāpat gultā guļot nopīpēt rīta pirmo cigareti un skriet uz darbu... Esmu pieradusi sēdēt visu dienu pie datora, klabināt taustiņus un mocīt peli... Es esmu pieradusi vakarā darīt to, ko vajag izdarīt, ko vajag priekš sevis izdarīt, bet laika nepietiek, nepietiek tieši vienas stundas, šīs stundas nepietiek miegam... Un tā visu laiku, visu laiku... Traki, ka uz svētkiem biju tikusi pie divām brīvdienām (tā kā mācos 6dienās un 6dien bija Ziemassvētki, lekcijas nenotika)... Pat īsti nezināju ko iesākt... Labi, ka biju tikusi uz tēva mājām, tad abas brīvdienas slēpojām (es snowbleidoju)... Ja būtu palikusi Rīgā, ko es būtu darījusi? Ir pierasts šis klik, klik - šis ikdienas, iknedēļas ritms - klik, klik...

(es sev došu solījumu nākamajam gadam - mainīt klik, klik, klik uz klik, klak, kluk)