leda

Vienīgais, kas mani apmierināja darbā bija alga. Es domāju tā ir mana vaina, ka nemāku iztikt, ka mūždien nepietiek. Ne sūda. Vakar sapratu, ka mana alga ir atbilstoša sfērai, kurā strādāju. Nu tad nafig. Nafig tādu sfēru, kura man turklāt jau sen vairs nepatīk. Nafig plēsties, lai mēneša beigās bankas kontā ieraudzītu tik, cik pārējie, nagus vīlēdami un degunu urbinādami, saņem atsēžot pāris stundas ērtā ofisā. Fak, cik es biju stulba, pēc skolas izvēloties jomu, kurā zināju maksā mazāk kā citur.. es domāju galvenais tas, ka man patīk. Nekā. Patikšana zūd. Pfff.. un tās vairs nav. Es attopos, ka esmu kaut kur, daru to, kas man riebjas un saņemu tik, cik saņemu. Es neesmu tik cēla, lai dzīvotos pieticīgi ar to, ko varu nopelnīt par ‘sirdsdarbu’. Dzīvoju tikai vienreiz, un gribu maksimumu, ko varu dabūt nekāpjot pāri līķiem.