Neteiktu, ka nepatīk tā sajūta, ka lēnām, lēnām mācies nestresot un atrodi emociju pasaulē, kurā tik ļoti pierasts dzīvot, arī kādu objektivitātes un vēsa prāta stariņu. Vienmēr esmu zinājusi par tā eksistenci, bet nu pamazām jāsāk panākt, ka tas stariņš regulārāk iespīdētu arī manā lodziņā.
Agrāk, satiekot vai esot piespiedu kontaktā ar kādu cilvēku, kuram tā vien uz pieres gribētos uzrakstīt "Pret stulbumu zāļu nav" emocijas ir gājušas pa gaisu vēl ilgi pēc šāda kontakta, bet tagad.. patreso pāris min., un saproti - a nafig. Nafig to visu.
Neteiktu arī, ka nepatīk tā sajūta, kad tikpat lēnām sāc pierast pie nekad negaidītas, REĀLAS domas - klau, bet ir arī citi lauciņi šajā pasaulē, uz kuru spēles laukuma vienkārši IR jāuzkāpj, lai tu saprastu, kas ir kas. Pirmais nopelns jau tajā visā ir kaut vai tādam sīkumam kā motivācijas vēstules cepšana - sava veida skats no malas uz sevi - tu centies pierādīt, KĀPĒC, un laikam jau, pirmkārt, nevis tam, kurš lasīs un vērtēs, bet pašam sev.
Agrāk, satiekot vai esot piespiedu kontaktā ar kādu cilvēku, kuram tā vien uz pieres gribētos uzrakstīt "Pret stulbumu zāļu nav" emocijas ir gājušas pa gaisu vēl ilgi pēc šāda kontakta, bet tagad.. patreso pāris min., un saproti - a nafig. Nafig to visu.
Neteiktu arī, ka nepatīk tā sajūta, kad tikpat lēnām sāc pierast pie nekad negaidītas, REĀLAS domas - klau, bet ir arī citi lauciņi šajā pasaulē, uz kuru spēles laukuma vienkārši IR jāuzkāpj, lai tu saprastu, kas ir kas. Pirmais nopelns jau tajā visā ir kaut vai tādam sīkumam kā motivācijas vēstules cepšana - sava veida skats no malas uz sevi - tu centies pierādīt, KĀPĒC, un laikam jau, pirmkārt, nevis tam, kurš lasīs un vērtēs, bet pašam sev.
Tikai tu pats sev esi vienīgā nepieciešamā atskaite.