Es domāju runājot un rakstot. Ne pirms un pēc tam. Reizēm pat varu piefiksēt, ka rakstot vienu vārdu man vēl nav padomā nākamais. Tas man ļoti patika, kad rakstīju ko dzejai līdzīgu, jo tad pārņēma tā sajūta, ka esmu tikai medijs no kaut kā uz kaut ko. Bet savu nostāju, iekšējās pasaules utt. sakārtošanā un apdomāšanā, šāds mehānisms īsti nestrādā. Retu reizi izdodas domāt pēc sarunas, bet pie kādiem nebūt secinājumiem vienalga nonāku tikai tos izrakstot vai izklāstot kādam sarunā. Jāizkopj iekšēja neatkarība. Puf, ja vien būtu kāda nojēga kā to izdarīt.
|