Ir tā, ka brīžiem es nezinu, ko domāt par savu valsti. Ne jau par zemi - mīļo, skaisto Latviju, pilsētu - burvīgo, pievilcīgo Rīgu, bet gan par to "VALSTI", kas te pastāv jau 20 gadus un kuras izraisītais genocīds ir lielāks par abos pasaules karos paveikto.
Es nezinu, vai te vispār ir nākotne. Vai mēs vispār kādreiz izkulsimies.
Es saprotu, ka ir tie, it sevišķie jaunie cilvēki, kuriem ir vai nu vienalga, vai arī pastāvīga bezcerība - viņi pelna savus grašus un domā, ka - gan jau, gan jau, gan jau kaut kā.
Es nezinu, vai te vispār ir nākotne. Vai mēs vispār kādreiz izkulsimies.
Es saprotu, ka ir tie, it sevišķie jaunie cilvēki, kuriem ir vai nu vienalga, vai arī pastāvīga bezcerība - viņi pelna savus grašus un domā, ka - gan jau, gan jau, gan jau kaut kā.
Es neesmu pārliecināta, ka tas ir pareizais ceļš.