Es neesmu tev atradusi dziesmu, bet šis ir tuvākais https://youtu.be/beiPP_MGz6I?si=W6tIypsd
Es vēlos, ka tas būtu palicis mistērijā. Kā bija, kad es biju pārliecināta, ka vairs tevi nesatikšu. Gribētu, kaut tik tiešām nebūtu tevi vairs satikusi un dažreiz man prātā iešautos doma par tevi un es atcerētos, bet es necerētu tevi satikt un pat nezinātu vai tu vēl neesi aizlidojis. Tad tu biji tāls, svešs tēls, neaizsniedzams. Tad es nedomāju, ka jebkad ar tevi divatā sarunāšos - vēljovairāk - ka mēs saskarsimies. Es tikai varējua apbrīnot no malas, neko vairāk. Es tevi nepazinu un man nebija iemesla ilgoties pēc tevis. Nebija cerības.
Bet tagad, kad es tevi tiešām vairs nesatikšu, kad es satiku tevi pēdējo reizi, domāju, ka tas būs uz mūžu... vai vismaz līdz brīdim, kad tu aizlidosi.
Drīz, spārniem atspīdot saulē, augstāk nekā es spēju saskatīt, paceļoties virs mākoņiem, tu aizlidosi, un tas būsu uz mūžiem. Es palikšu te, ziemeļos, tu tur, dienvidos. Katrs nostāsimies savās vietās. Un es nemaz nezināsi kurā brīdī tu būsi pazudis.
Vai tev itin un nemaz nepietrūks Latvijas rudeņi? un ziemas? Vai tev nepietrūks gaidīt pavasari? Pirmajai siltjai gaisma plūsmai noglāstot vaigus?
Es nekad tev to neatklāšu, bet tu esi iemesls, kāpēc es devos uz pasākumiem. Es raudāju, kad tevi tovakar nesatiku, man bija ko vaicāt.
Man pietrūks dejas pusnaktī. Tu esi un būsi vienīgais ar kuru jebkad tā esmu dejojusi. Tev cieši mani turot. Skatīties tavās acīs un nemanīt kā viena dziesma nomaina otru, cik ātri gan laiks skrēja. Vai tu to būtu darījis skaidrā? Jo es skaidrā noteikti nespētu. Man bija uz sekundi vienalga. Par to, ka es tev patiesībā neinteresēju, ka tik tuvu dejot blakus nepiedienas svešiniekiem. Es nemāku dejot, bet par spīti tam, tu uzaicināji mani vēlreiz dejot. Tagad gan es zinu, ka tas bija vienīgi tādēļ, ka es patrāpījos ceļā. Es nebiju īpaša.
Bet pavisam noteikti, ja gadu atpakaļ kāds man stāstītu visu, kas tonakt notika, es neticētu.
Es neticētu tam, ka tu mani piekļāvi sev tik cieši klāt, ka vienīgais, ko es spēju, bija pieglausties. Neticētu, ka es gribēju būt prom. Kaut arī es taču to gribēju, es nemaz negribēju. Saprati? Bet tu jau to nezināji. Kad man likās, ka mēs dodamies pastaigā un man likās, ka esmu izmukusi no neērtās situācijas, tu to padarīji vēl neērtāku.
Mūsu lūpām pēkšņi saskaroties, viss par ko es spēju domāt bija, kā tikt prom. Tavas rokas pēkšņi bija kļuvušas tik aukstas, man liekas es tovakar apsaldēju muguru.
Tā vietā es uzliku smaidu un teicu, ka mani draugi mani meklē un man jādodas atpakaļ iekšā. Vai tu manīji nervozitāti manā balsī? Visticamāk.
Es runājos ar draugiem, smējos un dziedāju, bet iekšēji manī tukšums sāka izplesties. Pa miglu atceros pārais šķebinoši salkanus vārdus krītam no tavas mutes. Tik tukšus un bezvērtīgus. Un tad sekoja rīts un tu jau biji mani aizmirsis.
tu esi mani aizmirsis pavisam, bet man dažkārt sirdī ieduras ledus lauskas, kas liek domāt par to kā būtu ja būtu. Es nezinu, kas ar tevi notika. Kur tu paliki. Kā tev iet. Zinu tikai, ka tu esi manā prātā atbrīvojis tur vietu un ērti iekārtojies.
Tagad tukšums manā sirdī ir aizpildījis gandrīz visu ķermeni. Bet tas tur jau bija pirms tevis. Neredzu jēgu vairs centies, doties pie miera, mazgāties ēst, mācīties. Nespēju koncentrēties, kaut ko izdarīt. Man nav draugu, visi mani atstumj, saka lai es eju prom, lai es lieku mieru, saka, ka es traucēju. Es neesmu nevienam vajadzīga. Pavisam drīz manis vairs nebūs. Es būšu tukšums.