Tu man teici, ka Tev ir salauzta sirds un Tu nekad vairs nevarēšot nevienu mīlēt. Bija vēls vakars, krēsla jau bija aptinusies ap potītēm un pleciem, un es vēlējos precizēt, par kuru sirdi tu runā - par to, kas pieminēta lielajā medicīnas enciklopēdijā, vai par to, par ko mēdz rakstīt diži rakstnieki. Es jau no tādām lietām maz ko saprotu. Negribējās izlikties par muļķi, pēc acīm tev to nevarēja nolasīt, tāpēc nācās paļauties uz tavu mazo, nedaudz trīcošo rociņu, kas man bija ieķērusies elkonī, ejot pa vecpilsētas bruģi.

Jā, es atceros, tovakar bija lijis, visa iela bija vienās peļķēs un tu biji nosalusi. Es tev apliku ap pleciem savu jaku un tu tajā burtiski noslīki un piekļāvies tik tuvu, cik vien iespējams, un es tevi pievilku sev cieši klāt, cik tuvu vien iespējams. Lai siltāk, protams.

Es atceros, ka tovakar tu ievilki dūmu katru reizi, kad pieliku savu cigareti tev pie lūpām. Dažreiz tu pēc tam klepoji. Brīžiem tu lūdzi man iedot cigareti un paturēt savā rokā. Vispār man nepatīk, ka meitenes smēķē, bet skatā, kā tu izpūt dūmus no MANAS cigaretes un turi to savos smalkajos pirkstos, bija kaut kas neatvairāms. "Šī cigarete mūs vieno," pie sevis es nodomāju. Mūs vienoja dūmi, ko ieelpojām mēs abi, vienoja peļķes zem kājām, spraugas starp bruģa akmeņiem ielās, aizslēgtās kafejnīcu durvis un spožās izkārtnes, noklīdušais, izmirkušais suns vārtrūmē mūs vienoja un tava trīcošā roka manā elkonī.

Es zināju, ka rīt no rīta, līdz ar pirmajiem saules stariem, kopīgs mums nebūs it nekas. Tā jau tas parasti notiek, biju to piedzīvojis neskaitāmas reizes. Nejauša satikšanās vakarā un pašsaprotama šķiršanās no rīta. Kopīga nakts, kopīgi palagi, kopīgi sviedri. Kopīga kafija no rītiem, kopīgs "Es tev piezvanīšu!", kopīga durvju noklaudzēšana. Arī aizmiršana kopīga un neatcerēšanās.

Tu teici, ka tev ir salauzta sirds un tu vairs nekad nespēšot mīlēt. Es gāju tev blakus, vērodams laternu atspīdumus peļķēs, un domāju par to, kā gan tu esi mīlējusi. Vienmēr biju spējis katru meiteni ar acīm izģērbt, iedomāties kailu guļam gultā, iedomāties visneķītrākās pozās darām vispiedauzīgākās lietas. Bet tevi iedomāties pat noglāstam kāda vaigu man šķita dīvaini. It kā tā būtu ielaušanās kādā slēgtā telpā, neatļauta un nosodāma.

Es iedomājos tevi sēžam parkā un lasām grāmatu. Tādu biezu, biezu grāmatu, zaļos un samtainos vākos. Tu kāri pāršķīri lappusi pēc lappuses un tad kāds teikums vai vārds tev atmiņā atsauca kādu no tiem, ko tu tobrīd mīlēji. Un palēnām burti izplūda acu priekšā, tu ilgi raudzījies, neredzot neko. Nē, tu raudzījies cauri viņiem, redzot pilnīgi visu. Un tad tu lēnām pacēli galvu un raudzījies apvāršņa virzienā ar gandrīz nemanāmu smaidu uz lūpām.

Un tad vēl es redzēju tevi no rīta uzvelkam viņa zilpelēki svītraino kreklu un vāram kafiju. Un pēc tam tu noliki Viņa krūzīti uz galdiņa pie gultas, apsēdies uz netālā krēsla un, lēni malkodama no savas krūzītes, vēroji viņu guļam. Jā, tā tu noteikti mīlēji. Maigi un saudzīgi, neuzkrītoši, lēni un plūstoši, izbaudot katru mirkli.

Un tad es iedomājos, kā tu atglaud viņa matus no pieres, kā tu ieslidini roku viņa kabatā, lai savītu pirkstus, vai kā tu padzeries no viņa glāzes, noņem diedziņu no viņa žaketes, vai ar pirkstu noglāsti viņa fotogrāfiju, kad viņa nav blakus.

Un tad pēkšņi tu apsēdies uz bruģa un aizliki rokas priekšā sejai. Kad tu noņēmi tās nost, es redzēju vistukšāko skatienu, kādu vien jebkad biju redzējis.

Pēc vairākām minūtēm tu piecēlies, pieliki manu roku sev pie vaiga, noskūpstīji plaukstu, pagriezies un steigšus aizgāji pa līkumotajām vecpilsētas ieliņām.

Jā, tajā mirklī es pavisam noteikti sevī sajutu to sirdi, kuru nekad nebiju jutis.
To, kuru piemin dižie rakstnieki.