pelican

eto mi uže prohoģiļi

nē, vispār es par to parunāšu. sajukt prātā. tomēr uzskatu, ka tas ir tāds izvēles žests lielākoties. protams izslēdzot gadījumus, kad cilvēks saņem tik lielu triecienu, ka kļūst plānprātīgs (vairumā gadījumu apsēsts, piemēram neielaist gaismu istabā, vai šķīvīšiem jābūt tīriem, šajās galvās vairs nav neviena cita doma, piemēram nogriest sev dzimumorgānus, imagine?) vai arī kad ir vienārši slimi nervi un slimi gēni, kad cilvēks pamazām nogrimst, noiet pa burbuli, bet arī šie gadījumi ir reti. un beidzas raustoties muskuļiem un domām. lielākoties mēs paši sevi sajucinam prātā, vēlamies iebēgt kaut kur, kur ir drošāk. izklausās absurdi, bet tomēr tieši tā, manuprāt, ir. tas ir kaut kas zināms, iztaustīts un pats svarīgākais- nesaistīts ar to falšo realitāti, kuru cilvēki ir izveidojuši. briesmoņi, tādi, sumpurņi! šajā brīdī es nolādu visus, visus humanoīdus un Dievu, kurš mūs tādus ir radījis. pludiņus. netīras pasaules samazgu putiņas, sprēgājošas, smirdīgas dzirkstītes. mizantropisms? jā. man kaitina, ka tu netiecies, mīļais laikasvientuarībūtu uz patiesību uz tīrību, bet kul šo žļurgu vēl lielākos dubļos. trakam būt pēdējā laikā ir ļoti modīgi. bet trakums patiesībā ir lēta spēlīte, jutekļu masēšana un greizas mozaīkas lipināšana. šī sevis meklēšana caur traķeni ir priekš manis ļoti sāpīga. cilvēciskā plastikāta vājuma atražošana. un pa sīkkapeikām paspēlētas tēraudpelēkas debesis, krāsas, skaņas, smaržas, garšas, harmonija. vējš, ūdens. stihija. āda, mīlestība. viss.