Šodien mūsu pajumtniece Isabela nolēma mūs aizvest uz kalnu, kam vārdā Bom Jesus (Labais Jēzus). Iesēdinājām bagāžniekā suni, ielecām paši un devāmies ceļā. Nonākuši tur apbruņojāmies ar ūdenspudeli un pacietību un devāmies kalnā kāpienā. Ik pa laikam starptrepju laukumiņos ainas ar Jēzu. Ja pareizi sapratu, šis kalns simbolizē Jēzus kāpienu Krusta kalnā, jo viss sākās ar Svētā Vakarēdiena ainu. Šķiet kāpšanā vislabāk veicās sunim Nīnai - viņa skraidelēja gan turp gan atpakaļ mežonīgos tempos, priecīga, ka tikusi plašumos. Priecīga gan viņa bija tikai līdz brīdim, kad viņai sāka piesieties kāds vīrieškārtas suns. Tur mums izvērtās vesela scēna, jo šamējam nekur nevarēja manīt saimnieku, bet pašam sunim dikti gribējās nodarboties ar dzimtas turpināšanu. Nīnai diez ko tādas lietas pie sirds neiet, tāpēc viņa kļūst pikta un vēl redzēdama, ka satraucas arī viņas saimniece, kļūst arī agresīva. Tā nu mēs tur kādas 15 minūtes visādi mēģinājām aizdabūt to trako suni prom, kamēr pierunājām kādu kūtru kafejnīcas vīru, lai padzen suni ar slotu. Tas būtībā kļuva par dienas notikumu un pati skaistā baznīca, kalns un trepes nu jau šķiet otršķirīgs notikums. Vakarā dodamies uz Porto uz kādu nebūt mūzikas festivālu.
Jā, un negribu nevienu kacināt, bet mums nākamajām 3 dienām atkal sola līdz pat 36 grādi plusā.
|