ne tikai tā. -

jā. sapratu, ka laikam patiesībā pati neko īsti negribu. aizgāju uz veikalu, nopirku sasaldēto picu, čipšu plāksnītes un alu. tagad jāpadomā, ko paskatīties vai arī nu jā. laikam jau TV. bez Kaspara filmas neskatīšos. un "Coco Avant Chanel" šodien nav noskaņojuma.

un vēl. braucot mājās ar 15to autobusu notika kas negaidīts. pēkšņi, kad autobuss atstāja kārtējo pieturu un man bija vēl jānosēž tikai dažas pieturas, kaut kāds vīrietis iekliedzās, atkrita krēslā, kas bija tas - divi pret divi, izstiepis rokas augstu gaisā, pārgriezis acis un raustījās. sākās vispārēja panika. autobuss sāka braukt, kkas kliedza, lai aptur, kkas kliedza lai sauc ātros, kkas kliedza vienkārši. autobusā bija arī bērns ratos. tas arī no pārbīļa bļāva aizgūtnēm. vienvārdsakot, kkāds cits jauns vīrietis izsauca ātros, kkāda meitene skraidīja apkārt cietušajamun kliedza ka varētu būt epilepsija un tā. visi brīnījās. es sēdēju pa gabalu. tad tam vīrietim palika labāk, viņš nolaida rokas un siekalojās. svīda un izskatījās, ka no viņa iztek viss liekais. tā viņš tur mocījās, cilvēki jautāja vai var palīdzēt un satrauktā meitene visu laiku rosījās. visi pamazām nomierinājās un gaidīja ātros. nebrauca. puse pasažieru izkāpa. tad viena sieviete paņēma salveti un savāca kkādas divas lietas, kas bija tam vīrietim no kaut kurienes izkritis, nezinu - mutes vai no kurienes - un iebāza kabatā viņam. ātrie tā arī nebrauca vēl. vistrakākais bija tas, ka tur bija viens vecis, kas visu laiku griezās pret to vīrieti un prasīja tādā niknā balsī - "kas tev, slikti vai? tev ātros izsauca? vai tad vajag? kas tev? mums te tevis dēļ jāsēž.!!!" tad bija vēl viena sieviete, kas piebalsoja, ka kurš tad par ātrajiem maksās??? ai un visi bruka virsū meitenei, kas gribēja palīdzēt. tas vīrietis pamazām atkopās, tīrīja savu somu no savām siekalām, bet kad tas vecis viņam uzķērca, vai tad maz vajag ātros, viņš pat nesaprata kam un kāpēc te izsaukti ātrie. tā nu šoferis laikam piezvanīja un atsauca izsaukumu un mēs atsākām ceļu. bet vispār briesmīgi. pirmkārt, visi kā viens bļāva un runāja krieviski, VISI! otrkārt, šoferis pat neiznāca paskatīties. treškārt, kā var uzbrukt cilvēkam, kam ir tik slikti un kam tikko bijusi lēkme. ceturtkārt, tur bija tā sieviete, kas vēl visu laiku visiem kladzināja, ka tagad viņš tak vispār neatceroties, kur atrodas, kā viņu sauc un tā - tā esot! piektkārt, vīrietis, kuram tikko bijusi kkāda lēkme, viegli atteicās no palīdzības, lai arī acīmredzami tā būtu vajadzīga [nu es arī droši vien apdomātos, ja man kkāds vecs vecis bļautu virsū, ka vai tad man maz ir slikti un ka visi manis dēļ gaida!] sestkārt, tas cilvēks izskatījās TIK slikti.
tā lūk.
bija daudz ko padomāt.